12. Nodaļa, kurā mani gandrīz notriec automašīna

Sadzirdējusi mani atnākam māte no dzīvojamās istabas sēžot dīvānā un runājot caur puspavērtām durvīm pateicās par vakariņām un norādīja man, ka virtuvē atrodamas kūciņas, ar kurām topu aicināta uzcienāties.
„Tieši to man tagad vajag – uzbaroties,” klusībā pie sevis vīpsnāju velkot nost jaku un šņorējot vaļā zābakus. Taču doma par kaut ko gardu šķita ārkārtīgi vilinoša. Jutos pelnījusi kaut ko patīkamu pēc šīs novakares, kas man bija sagādājusi vienīgi spriedzi un vilšanos.
Virtuvē atļāvos izvērsties ar gauži treknām un neveselīgām vakariņām. Uzsildīju ūdeni kakao dzērienam, ko kā ierasts papildināju ar kanēli, pienu un mazu lāsīti Rīgas Melnā Balzama un sakārtoju uz šķīvja savus šīvakara grēkus – palielu eklēru, magoņu bulciņu ar šokolādes glazūru un gabaliņu medus kūkas. Savietoju to visu uz paplātes un devos uz savu istabu. Virtuozi pamanījos ar kāju atvērt un aizvērt durvis, kā arī ieslēgt ar elkoņa palīdzību gaismu, pirms novietoju uz spoguļgaldiņa paplāti. Pēc mirkļa tapa iekurbulēta mana digitālā leijerkaste, kurā šoreiz bija sadomājusi drillēt Muse. Kliedzoša un histēriska mūziciņa. Tieši tā arī iekšējo jutos. „Negribu atkal to izmisumu, ne vēlreiz,” nočukstēju raugoties uz nesen apdzijušajām rētām. Un neskatoties uz viņa vēsumu kaut kas dziļi manī turpināja uzturēt siltumu un mieru. Varbūt pie vainas bija kakao un eklērs.
Nemanīju, kad īsti iemigu. Attapos, ka guļu uz vēstures grāmatas. Acīmredzot biju aizmigusi mēģinot pamācīties rītdienas kontroldarbam.
Vislielākais šoks mani pārņēma ieskatoties pulkstenī. Izrādījās, ka tūliņ pat būšu nokavējusi pirmās stundas sākumu. Tā gan bija vienīgi sastapšanās ar daiļo Jūrkalni, tomēr ņemot vērā stundu skaitu, ko jau biju nokavējusi, nevarēju atļauties vairs kavēt.
Mazgāšanās izpalika un tika aizstāta ar mitro salvešu izmantošanu. Ģērbšanās bija šausminoši steidzīga, būtībā nomainīju vienīgi zeķes un veļu, tomēr paguvu vēl apvilkt ap acīm pamatīgu rāmi, pārvērst skropstas melnos, smagnējos vēdekļos un ieziest lūpas ar mīkstinošu pomādi, kas smaržoja pēc avenēm un garšoja pēc ziepēm. Izdzinu caur matiem suku un steigšus sametu somā grāmatas. Sapūtu sev virsū pamatīgu mākoni kaut kāda dezodoranta cerībā, ka tas nomāks jebkādu slikto smaku un paķērusi somu steidzos priekšnamā šņorēt zābakus un vilkt mēteli.
Pēc mazāk kā desmit minūtēm atrados uz ietves un gluži vai skrienot pārvietojos skolas virzienā. Apkārtne palika gluži nepamanīta. Pārvietojos automātiski, gluži vai akli. Pēkšņi kādā krustojumā šķērsojot ielu mani klātesamībā atgrieza švīkājoša skaņa un automašīnas signalizēšana – paspēru pāris soļus atmuguriski un ļāvu aizbraukt mašīnai garām, tajā pat laikā šausmās nodrebot, ka tik tikko varēju tikt notriekta.
Šoks mani atmodināja. Tālāko redzēju un dzirdēju ap sevi visu – smakas un smaržas un vēsumu un bruģakmeņu pelēcīgās nokrāsas. Viss ap mani esošais ietriecās jutekļos kā spēcīga vēja brāzma, šķita, ka esmu pamodusies tikai šeit un tagad, uz bruģa pie krustojuma, kurā mani manas neuzmanības dēļ gandrīz notrieca auto.
Bruģa pelēkums un apkārtējo fasāžu paipalu oliņu raibums, dažādās skāņas un sīvas un rūgtenas smakas, izplūdes gāzes un automašīnu rūkoņas, dūkoņas un cilvēku balsu un soļu daudzbalsīgā dunēšana un klabēšana – tas viss apklusa tik pat ātri, cik bija uzausis.
Viņš stāvēja tur, pāri ielai. Mazliet ieslēpies šķērsielā kvēpināja savu ierasto zārka naglu. Automašīnas atkal manā apziņā pārstāja pastāvēt kā bīstami, kustīgi objekti, tādēļ devos pie viņa pāri ielai šķērsām pa diognāli. Šoreiz gan izdevās iztikt bez straujas bremzēšanas un niknas signalizēšanas.
Nezinu, vai viņš ievēroja manu tuvošanos. Šķiet, ka ne. Taču es iegravēju savā apziņā šo ainu – viņa garo ādas mēteli, zeltainās sprogas un eju starp abām ēkām, kas šķita kā manis izdomāta vienīgi lai es tajā redzētu viņu. Mani nepārsteigtu iespējamība, ka vēl joprojām guļu savā gultā atspiedusi galvu pret vēstures grāmatu, kamēr uz galdiņa krūzē dziest kakao.
Tomēr atklāju, ka viņš ir tik klātesošs, cik vien spēj būt. Pietuvojos viņam, lai sasveicinātos, un mani tūlīt ieskāva dūmu mākonis – šoreiz gan tā bija ķiršu tabaka, un šķita, ka viņš izplata īpašu siltumu, sandalkokam līdzīgu aromātu, kurā gribējās satīties kā segā. Pasveicināju viņu un saņēmu atbildē mazliet vēsu sveicienu, ko papildināja ironisks jautājums par to, vai es bastoju. Nevilšus ieslidināju kabatā roku, sataustīju savu mobilo telefonu un to izvilkusi paraudzījos tajā lai atklātu, ka esmu jau paguvusi nokavēt Jūrkalnes stundu. Atbildēju, ka bastoju gan. Viņš plati pasmaidīja un nosmējās. „Nāc līdzi,” viņš smaidot izdvesa, un es devos viņam līdz caur šauro šķērsielu tālāk pa blakus ielu un līdz kādai vārtrūmei ar masīviem metālkaluma vārtiem, kas acīmredzot bija atdarāmi ar koda atslēgu. Mefisto ievadīja kodu un vārti ar pamatīgu troksni atvērās. Klusi un paļāvīgi sekoju viņam tālāk līdz vēl vienām durvīm ar koda atslēgu, caur kurām nonācām kāpņu telpā, kuras sienas bija krāsotas ar kaut kādu krītam līdzīgu zaļganu krāsu, ko papildināja ar šablonu radīti vilnīšu raksti. Grīdu klāja tumši brūna grīdas krāsa. Mēs uzkāpām otrajā stāvā un viņš atslēdza kādas durvis, kas bija pagatavotas no zeltaini beicēta priedes koka un ārkārtīgi atšķīrās no kāpņu telpas kopējās krāsu gammas. Durvīm paveroties atklājās, kas bija pieblīvēts ar krāsas bundžām un apdares materiāliem. Sekoju viņam šajā pieputējušajā telpā. „Uzmanies, ka nenosmērējies, te visur ir putekļi,” viņš gluži lietišķi noteica.
„Nāc tālāk!” viņš mani aicināja vērdams vaļā kādas stiklotas zeltaini beicēta priedes koka durvis. Aiz tām atklājās telpa, kas atšķirībā no priekšnama bija pilnībā izremontēta un brīva no putekļiem. Grīdu klāja durvīm pieskaņots lamināts un sienas bija apmestas ar vienmērīgu, baltu javas slāni. Caur zeltainajiem koka pakešu logiem spīdošā gaisma padarīja telpu vizuāli krietni lielāku, nekā tā patiesībā bija. Uz grīdas stūrī atradās tumši zils piepūšamais matracis, uz kura bija salocīts zaļi rūtains pleds, kā arī portatīvais dators, pus aizsākta kolas pudele un kāda samērā liela, brūna kartona kaste.
„Beāte ar savu draugu grasās šeit ievākties, tiklīdz būs pabeigts remonts,” viņš lietišķi paskaidroja gluži automātiski atšņorēdams savus zābakus un atstājot tos priekštelpā. Sekoju viņa piemēram. Apsēdos uz zilā matrača un juzdamās nervoza sāku pētīt te sienu apdari, te atkal lamināta grīdas seguma rakstu.
Mefisto atvēra portatīvā datora vāku, iedarbināja to, un pēc pāris minūtēm mēģināja no datorā esošās mūzikas atrast ko tādu, kas viņam šķistu saistošs. Viņš gluži vai izlikās nemanām manu klātbūtni bakstot datora taustiņus un ik pēc dažām sekundēm nomainot atskaņotājā dzirdamo dziesmu.
Vēroju viņa pakauša vieglo līgošanos un saules rotaļas viņa matos. Viscaur smeldza vēlme apskaut viņa plecus. Atbalstījusies uz labās rokas paliecos uz viņa pusi un ar vaigu pārbraucu viņa matiem. Trīcošām kustībām maigi tiem pieskāros ar kreisās rokas pirkstu galiem. Viņš sastinga. Mūzikas izvēle nejauši apstājās pie Burzum. Skrāpējošas un monotoniem sitieniem pilnas ievadskaņas pēc dažām minūtēm pārauga zāģēšanā, ko caurvija vienmērīga ķērkšana. Viegliņām aptvēru viņa plecus un ieelpoju viņa matu cigarešu dūmiem piesātināto smaržu. Viņš satvēra manas plaukstas un es gluži vai salecos. Viņš tās vienkārši novilka nost no sevis, klusējot strauji piecēlās un aizgāja atvērt logu. Paliku sēžot uz grīdas. Caur pavērto logu saule ielija telpā līdz ar vēsumu. Viņa profils gaismā šķita kā pludinātu ūdenskrāsu attēls, nejaušas krāsota ūdens līnijas, kas izlijušas pār biezo papīru. Tikmēr telpā skanošā mūzika šo gaišuma pārpilnību iekrāsoja dīvaini pelēcīgu.
„Ko tu mūc?” muļķīgi izdvesu cenšoties mazināt telpā valdošo spriedzi. „Sagribējās uzpīpēt.” viņš atbildējā savilkdams seju izteiksmē, kas lika viņam izskatīties kā šunelim, kas tikko ticis nobārts „Nedrīkst?”
Viņš aizdedzināja cigareti un mulsinoši ilgi klusēja. Spriedze telpā atkal samilza līdz kaut kam tādam, ko laikam jau pāršķelt varētu vienīgi ar kādu dārgakmeņu slīpējamo iekārtu. Viņš raudzījās ārā pa logu un es sēdēju uz matrača stūra juzdamās tik muļķīgi, ka vēlējos nekavējoties piecelties un doties prom. Nespēju izprast viņa izturēšanos – tuvināšanos un attālināšanos un klusēšanu, ko pārtrauca vienīgi caur nicīgu smīnu vīpsnājot izdvesti, īsi teikumi. Mēs bijām izvērsuši plašākas sarunas, bijām izpratuši viens otru daudz tuvāk – šķita, ka kopš tās nakts pieskārieniem esam vienīgi attālinājušies. Ceturtdaļcigaretes ilgumā turpināju nervozēt un dusmoties un nožēlot un pampt milzīgā stresa murskulī.
Daļa manis piecēlās un izgāja ārā, devās prom pa pelēcīgajām ielām un jau atradās skolās, kur apmeklēja atlikušās mācību stundas. Savukārt kāda cita daļiņa manis piegāja pie viņa un par spīti cigarešu dūmiem apsēdās uz palodzes viņam līdzās uzsākot bezsaturīgi muldēt. Visdīvainākais bija tas, ka no šīm divām varbūtībām pievienojos tieši tai, kas no manis prasīja visvairāk drosmes un drīz vien atrados viņam iepretim. Man izdevās viņu sasmīdināt un panākt, ka viņš atplaukst smaidā.
Viņš ierosināja uzspēlēt šahu un pazuda blakus telpā laikam jau viņu meklējot. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar puscaurspīdīgam stiklam līdzīga materiāla šaha komplektu, kas par spīti trauslajam izskatam laikam jau bija pagatavots no stikla šķiedras spriežot pēc pārdrošā žesta, ar kuru Mefisto izbēra kauliņus uz lamināta grīdas, pirms viņš tos sakārtoja uz dēlīša. Biju gluži vai aizmirsusi, kā šī spēle tiek spēlēta. Nosēdāmies viens pret otru uz mirdzoši gludās grīdas un uzsākām nesteidzīgu partiju. Sāku, gluži bez domāšanas pakustinot savu bandinieku, un tālāk jau spēle izvērtās par uzbrūkošiem viņa gājieniem un atbildošiem manējiem. Galu galā viņš mani pieveica un paziņoja, ka ar mani neesot interesanti spēlēt. Nācās vien atzīt, ka šajā spēlē esmu diezgan garlaicīgs pretinieks.
Viņš atkal aizsmēķēja un dūmi iekrāsoja saules starus ar gaišām, tikko manāmām piena nokrāsas līnijām. Viņš nostājās kājās un pagriezās pret logu, vēroju viņa pakausi, sprogas, samērā kaulainos plecus. Pārņēma vēlme viņu apskaut līdz ar bailēm to izdarīt. Lēniņām, it kā baidīdamās sabiedēt meža zvēru, paspēru dažus soļus uz priekšu un aptvēru viņa plecus, sakrustojusi rokas uz viņa krūtīm. Piespiedos viņa mugurai un ieelpoju viņa smaržu - tīrā āda, kaut kāds cigarešu rūgtums. Mēs mirkli tā stāvējām, līdz viņš no manis atsvabinājās, lai nodzēstu pelnu traukā cigareti un aizietu pie loga, lai to atvērtu un izvēdinātu telpu.
„Paspēlēsim ko citu,” viņš negaidīdams no manis nekādu reakciju noteica un nez no kurienes uzradās kāršu komplekts. „Poļu cūkas”, par laimi, ir spēle, ko prot spēlēt jebkurš - tas gan nemainīja faktu, ka es viņam atkal zaudēju.
Gluži negaidīti iezvanījās mobilais telefons. Istabā noskanēja standarta zvana melodija, kas nemitīgi atkārtojās un šķita skanam arvien skaļāk un skaļāk. Apjuku īsti nesaprazdama, vai tas ir mans vai viņa telefons – mums abiem bija identiski „Nokia” modeļi. Viņš izbeidza manu apjukumu izmakšķerējot no somas savējo un nospiedis taustiņu smaidot iesaucās „Tai tur dzīvoklī, kur tu?", likdams skaidri apjaust, ka mēs drīzumā vairs nebūsim vieni.

11. Nodaļa, kurā viss ir ļoti gotiski

Salecos izdzirdot sava telefona mežonīgo zāģēšanu un rūkšanu. Paķērusi savu uzparikti nospiedu attiecīgo taustiņu lai pieņemtu zvanu. Mans satraukums vēl jo vairāk pieauga, kad sapratu, ka zvanītājs ir Mefisto. Savaldījos, lai neļautu savai elpai pārāk traki raustīties.
- Tu kaut ko gribēji?
- Man palika garlaicīgi un iedomājos, ka varbūt varētu kaut ko kopīgi padarīt.
- Kāpēc ne, mēs te ar Džimmiju sēžam mežā ar aliem. Vari nākt mūs sameklēt.
- Kurā mežā?
- Netālu no tavām mājām, tajā mežā ar tiem vecajiem kapiem.
- Es laikam zinu. Nāku ārā, kad būšu tuvāk, uzzvanīšu.
- Labi.
Viņš nolika klausuli un manā krūškurvī sirds dauzījās kā gumijas bumbiņa, kas ar pamatīgu būkšķi atsizdamās pret visām sienām lēkā no viena telpas gala uz otru.
Steidzīgi savilku mugurā kaut ko, kas, manuprāt, varēja būt saistošs Mefisto skatienam un izmisīgi nopūlējos uzlikt makijāžu. Roka trīcēja un šķidrā acu kontūrzīmuļa līnija aizgāja šķībi tik daudzas reizes, ka beigās padevos un gluži vienkārši uzklāju sev uz skropstām skropstu tušu un ietonēju lūpas ar lūpu spīdumu. Acis gan to berzēšanas atkal un atkal tīrot nost kosmētiku bija mazliet piesarkušas, taču cerēju, ka tās vēsumā atgūsies no kairinājuma.
Devos prom cerēdama, ka neuzskriešu nevienam no vecākiem. Par laimi, viņi ieradās tikai tad, kad jau atrados labu gabalu no mūsu kāpņu telpas. Redzēju pa gabalu kā mamma izkāpj no automašīnas un priecājos, ka esmu pārāk tālu, lai viņa mani redzētu.
Diena tuvojās noslēgumam un ziemas ainavu iekrāsoja sarkanīgi toņi. Steidzīgiem soļiem virzījos cauri mežam un sasniegusi kapsētu sākotnēji nespēju iedomāties, kur īsti Mefisto ar Džimmiju varētu atrasties. Pēc mirkļa iešāvās prātā, ka viņi varētu būt tālākajā kapsētas galā, kur atradās Johana kapliča. Šī nojauta izrādījās nekļūdīga – pie kapličas atradās ne vien Džimmijs un Mefisto, bet arī Anna un kāds puisis, ko nepazinu.
Rūpīgi nopētīju šo svešinieku tuvodamās kapličai. Taukaini plecu garuma mati nenosakāmā blondās krāsas tonī, seja ar plānām lūpām un vasaras raibumiem nosētu neizteiksmīgu degunu un pelēkas acis. Mazliet apaļīgs un tērpies kamuflāžas raksta biksēs un melnā jakā ar kapuci, ko rotāja apdruka ar kāda Skyforger albuma vāciņa bildi. Netīri šņorzābaki kā jau mums visiem – it kā šiem meža celiņiem būtu iespējams tikt cauri nenosmērējot apavus.
Apvaldījusi aizvainojumu par to, ka netiku uzaicināta uzreiz, ar plašu vēzienu teatrāli ar visiem sasveicinājos un nosēdos blakus Mefisto, kurš mani iepazīstināja ar Dāvi – izrādās, tā sauca šo man nepazīstamo puisi ar vasaras raibumiem nosēto seju.
Anna bija aizrāvusies sarunā ar Džimmiju un izrādīja interesi par manu ierašanos tikai mirklī, kad apsēdos uz kapličas apmales blakus Mefisto. Tikko aizsmēķējusi cigareti viņa paspēra dažus soļus ar saviem Džina Saimonsa cienīgajiem zābakiem un gandrīz paklupdama ar pamatīgu spiedzienu mani apkampa ar vienu roku, otru roku pacēlusi sev augstu virs galvas, lai nenodedzinātu man ar cigareti neizdedzinātu matus. „Es jau gribēju džekiem teikt, lai uzgrabina tev lai tu velcies šurp. Man kā parasti nav kredīta.” Viņa nostājusies taisni mazliet paliecās uz aizmuguri un atgāzusi galvu ievilka un izpūta pamatīgu dūmu mutuli mazliet atliekusi uz aizmuguri galvu. Pēc tam viņa kādu brīdi turēja cigareti labajā rokā atbalstījusi tās elkoni kreisajā plaukstā un aizrautīgi klausījās Džimmija sarunā ar Mefisto, ik pēc mirkļa ievilkdama dūmu ar tādu pat žestu. Mazliet aizdomājos par to, kāpēc gan viņai nav milzīgi garš iemutis.
„Un alu nepaņēmi?” Dāvis jokojot mēģināja aizsākt sarunu, „Nekas iedošu vienu no savējiem.”
Protams, nevarēja būt ne runas par šādas laipnības noraidīšanu. Pieņēmu man piedāvāto pudeli rūgtā šķidruma un ļāvu, lai Mefisto man to atver. Klusībā pie sevis nopūtos, ka laikam jau nākamais solis būs tāds, ka es pieņemšu draudzīgu piedāvājumu uzpīpēt, taču, par laimi, savas cigaretes katrs no šeit esošajiem rūpīgi sargāja un nemaz negrasījās veikt šādu izšķērdību. Mefisto atvēris alu vienlaikus man to ar labo roku pasniedza un aplika man ap plecu savu kreiso roku. Izdevās nomierināt pēdējās trīs diena ilgušo satraukumu. Ierāvu malku rūgtā dzēriena un klusītiņām noskurinājos. „Labs, ne? Užava.” negaidot no manis atbildi noteica Dāvis un pievērsās koķetēšanai ar Annu.
Par spīti manai nesmēķēšanai un ne īpaši izteiktajai patikai pret alu jutos labi un ērti. Piespiedu vaigu Mefisto plecam un sajutu aromātu, kurā sajaucās cigarešu dūmi, viņa šampūns un ādas jaka. Kādu brīdi vienīgi klusēju. Kaut kā visi pārējie mani ne īpaši interesēja.
„Eu, tu guli?” Mefisto mani pabakstīja un iesmējās. „Nē.” Apmulsusi izdvesu un saņēmu aizrādījumu par to, ka turu alus pudeli kā mikrofonu un ļauju tam atšālēties. Atbildot uz to ievilku kārtīgu malku rūgtenās dziras un taisnojos, ka dzeru lēnām un izbaudot. Visā kopumā šī atbilde tika atzīta par labu esam un Dāvis kaunināja Mefisto, ka viņš savukārt tempjot alu kā govs ūdeni. Mefisto uz to atbildēja ironiski piebilstot, ka Dāvis viņam esot izpīpējis visas cigaretes un palūdza Džimmijam pasviest viņam vienu zārka naglu.
Dūmi neizbēgami ar gaisa plūsmu cirtās man sejā, taču man bija vienalga. Viņš bija tuvu un līdz ar to viss kļuva silts un tīrs un gaišs. Cik nu gaišs un silts var būt ziemas novakarē saldējot pakaļu kapos...
Anna bija jūtami iesilusi un uzvedās ārkārtīgi teatrāli. Viņa atvienoja vadus no sava jaunā, ar MP3 atskaņošanas funkciju aprīkotā telefona, un uzstādījusi to uz vislielāko skaļumu atskaņoja mums visiem par prieku un šausmām Type O Negative dziesmiņu par puiku ar divām draudzenēm un uzsāka dejot, pēc mirkļa parāvusi mani aiz rokas, lai dejoju līdz ar viņu. Dejot pie šīs dziesmas bija gājiens, ko bijām netīšām ietrenējušas garlaicības māktas ākstīdamās pie viņas mājās, tādēļ bija pavisam viegli pārvarēt kautrību un sinhroni ar viņu izpildīt mūsu iestudēto horeogrāfiju. Pēc pāris minūšu šādas māžošanās mani pārņēma mežonīga smieklu lēkme, kas tūlītēji pielipa arī Annai, savukārt Dāvis pieprasīja striptīzu un atbildē saņēmis vēl skaļāku smieklu šalti palūdza Annai iedod telefonu, lai pārskatītu tajā saglabātās dziesmas.
Kad nosēdos atpakaļ blakus Mefisto, viņš par laimi bija uzsācis tukšot man pasniegto alu. Lai arī nesajūsmināja doma, ka viņš varētu piedzerties, priecājos, ka varu tikt vaļā no man iešķiebtās pudeles. Viņš aplika man ap vidukli roku un ar vieglu rokas kustība piedāvāja atpakaļ alu. Ierāvu malciņu un sāku klepot no rūgtuma. Pamatīgi apšaubīju iespējamību, ka tas man jebkad iegaršosies.
Un tad nu saskaņā ar pilnīgi visiem sviestmaizes likumiem sāka zvanīt mans sasodītais telefons. Protams, ka zvanītāja bija mana māmiņa, un protams, ka nācās apsolīties, ka drīzumā došos mājās. Viņas uzstājīgā toņa dēļ šis „drīzumā” pārtapa par „pēc piecpadsmit minūtēm” un, kad noliku klausuli, man pat vairs nevajadzēja paskaidrot, ka, lai arī cik tas šķistu smieklīgi, viens no maniem apgādniekiem kategoriski pieprasījis no manis noteiktu rīcību.
Atvadījos no visiem un grasījos doties prom. Mefisto pieteicās mani pavadīt un klusējot devāmies cauri krēslainajam mežam. Tumsā bezkaunīgi satvēru viņa roku, kas gan atšķirībā no manējās bija ietērpta cimdā. Man par pārsteigumu viņš to ne vien neatgrūda, bet arī stingri satvēra savā.
Tumsa, kas mirguļoja cauri koku ķeburainajiem zariem, iekrāsojās tumši violetos toņos. Dažas zvaigznes gluži kā pārpratums un sarma uz cietās, melnās zemes kā vēl lielāks pārpratums.
Mēs pat nerunājām. Es nevilšus pametu sāņus skatienu un vēroju viņa eņģelim līdzīgo profilu, ko šī zilganā krēsla iekrāsoja vēsi metāliskā tonī. Viņa āda šajā krēslā šķita kobaltzila un elpas vērpetes veidoja tādus pat mutuļus kā cigarešu dūmi viņam smēķējot.
Mēs jau gājām garām veikaliņam, kas atradās netālu no manas mājas. Vēl joprojām nekā. Klusums, ko sacaurumoja manas sirds vājprātīgā dunēšana. Un tepat, tepat pirms manas mājas durvīm es gluži vai neizturēju: Ar veiklu rokas kustību gluži kā dejojot pavērsu viņu pret sevi un mirkli stāvējām raugoties viens otrā. Aptrūkās elpa, bija kaut, jutos muļķīgi. „Nu ko, līdz rītam!” izdvesu, it kā man nebūtu itin nekādu slēptu nodomu. Viņā lūpas tumsā vieglītiņām mirguļoja un viņš raudzījās manī ar tādu kā izaicinājumu. „Labi, čau!” es tēloti izdvesu, ar rādītājpirksta galu vieglītiņām paskāros viņa degungalam un devos pie savas kāpņu telpas durvīm.
Viņš nedarīja neko. Šķiet, viņš vienīgi mani provocēja. Varbūt arī kautrējās. Lai vai kā, es nospiedu durvju kodu, atvēru tās un ļāvu tām ar smagu troksni aizcirsties. Un tiklīdz šīs smagās durvis aizcirtās es sakņupu uz grīdas. Satvēru galvu rokās, jo mirkli tā pulsēja no tā, cik uzvilkta jutos. Iztaisnojos un devos augšup uz sava dzīvokļa durvīm. Izmakšķerēju atslēgas. Pēc mirkļa drēgno kāpņu telpas smārdu nomainīja ierastā iekštelpu smarža.

10. Nodaļa, kurā viss ir ļoti parasti

„Sušķe tāda!” viņš smejoties iesaucās liekot man sajusties neparasti silti. „Indiāniete.” es koķeti atbildēju. „Še noslauki ģīmi!” viņš izvilka no somas papīra salvešu iepakojumu un man to pasniedza. Pēc pāris sekunžu centieniem biju veiksmīgi notīrījusi savu seju – vismaz tā Mefisto man apgalvoja.
„Tu piestrādā par skursteņslauķi?” viņš smaidot jautāja, savukārt es neveikli atstāstīju savus centienus Pikaso atdarināšanā. „Tad tu izrādās esi arī māksliniece...” viņš mazliet ironiski noteica. Nevarētu teikt, ka jutos īpaši ērti, taču tāpat arī īsti apgalvot pretējo. Bija tā ļoti saspringti un mulsinoši labi. Es ne tikt daudz ieklausījos viņa teiktajā cik apbrīnoju viņa skropstu izliekumu un dīvainos ledus vižņus viņa acīs. Rožaini sārto vaigu ādu un mazo, brūno dzimumzīmīti uz kakla. Līdz šim neievērotus sīkumus.
Manus vērojumus kā ar nazi pāršķēla zvans. Derdzīgais tarkšķis apslāpēja itin visus trokšņus un vienīgi varēju nolasīt Mefisto no lūpām, ka viņam jādodas uz stundu.
Tajā pat brīdī attapos, ka arī man tomēr notika mācību stunda. Aizelsusies skrēju uz meiteņu ģērbtuvi, no kuras tobrīd vairums manu klasesbiedreņu jau devās ārā. Trīcošām rokām sameklēju somā skapīša atslēgu, izvilku treniņtērpu un zibenīgā ātrumā to uzvilku. Pēc mirkļa jau atrados ierindā blakus Anna un pārmēru centīgi aizturēju elpu, lai pārāk skaļi neelsotu. Anna uz mani paskatījās, dziļi ievilka elpu un ar acīm un vieglu zoda galvas mājienu lika man saprast, ka man vajadzētu rūpīgāk paskatīties uz sevi.
Steigā biju uzvilkusi krekliņu ar vīlēm uz āru. Sporta stundas iesākuma neveiklības brīdi ātri vien nomainīja aizelšanās skrienot krosu. Kaut kā tā arī atlikusī diena pagāja tādā pat skrējienā – nemanāmi aizšalca gar ausīm. Man nelaimējās sastapt Mefisto. Īsti nezināju, ko domāt. Mani piepildīja nejēdzīgs, smagnējs izmisums un es kļuvu arvien izklaidīgāka. Nācās pielikt ārkārtīgi daudz pūļu, lai nepaskrietu zem automašīnas šķērsojot ceļu vai nenogrieztu sev pirkstu mizojot vakariņām kartupeļus.
Diena izvērtās apnicīgi līdzīga visparastākajai no pirmdienām. Pēc noteiktā mācību stundu skaita es pārnācu mājās, kur piestūķēju sevi ar maizītēm satelīttelevīzijā skatoties MTV GERMANY. Nebija pat svarīgi, kas īsti tas bija – kārtējais realitātes šovs vai randiņu spēle – galu galā vienīgā jēga to skatīties bija blenšana uz stulbu cilvēku stulbām izdarībām.
Noskatījos pēc tam arī mūzikas topu – arī īsti nezinu, kādēļ. Klipus ar pakaļu kratītājām un riešanu dziedāšanas vietā nomainīja dažādu gradāciju salda stenēšana dažādu nokrāsu blondīņu izpildījumā, kam savukārt sekoja komercializētas parodijas par rokmūziku. Nenoskatījos šo topu līdz galam. Ar pusstundu ilgo MTV skatīšanos biju sniegusi savu padsmitgadnieces nodevu popkultūras labā un jutos tiesīga pievērsties mazāk stilīgām nodarbēm.
Līdz vecāku pārnākšanai biju atlikušas aptuveni divas stundas. Vēlējos izvairīties no pārmetumiem, tādēļ paralēli uzsāku istabas kopšanu un ēst gatavošanu. Izlēmu par labu dārzeņu zupai – pēc noņemšanās ap burkānu un citu dārzeņu mizošanu un mazgāšanu vienlaikus darbojos ar grīdas mazgājamo slotu un ik pa brīdim pieskrēju pie gāzes plīts, lai pārbaudītu, kādā stāvoklī atrodas dārzeņi un pārējās zupas sastāvdaļas. Kad zupa bija gatava, izslēdzu gāzes plīti, noskaloju rokas un pagaršojusi tās šķidrumu tai pievienoju sāli un piparus un apsedzu katlu ar dvieli. Atstāju uz galda zīmīti par to, ka katlā ir atrodama dārzeņu zupa, un devos uz savu istabu. Gauži negribējās ēst.
Nonākusi savā istabā atkritu gultā un mirkli raudzījos griestos. Automātiski pasniedzos pēc mobilā telefona cerībā, ka man nemanot būs pienākusi kāda īsziņa. Nekā. Sameklēju Mefisto telefona numuru un ilgi raudzījos telefona ekrānā pārdomājot, vai viņam piezvanīt. Šī doma vien man radīja sirdsklauves. Saņēmu drosmi nospiest zaļo taustiņu un ilgi klausījos telefona pīkstoņā, līdz saklausīju virkni ātru pīkstienu, kas liecināja par to, ka viņš nav pacēlis klausuli. Tumša un smaga atstumtības sajūta. Mans skatiens klīda pa telpu, līdz tas pievērsās baltajai orhidejai, kura lēnām vēra vaļā kārtējo pumpuru. Spontāni pārņēma vēlme pieskarties šim ziedam. Pacēlos, paspēru dažus soļus un noliecos pār balto ziedu ar pirkstu galiem viegliņām pieskardamās šim pumpuram. Ciešāk uz to paraugoties saskatīju, ka ziedlapu veido neskaitāmi daudzas vizuļojošas pērlītes. Ciešāk ieskatoties tas šķita veidots no maziem stikla gabaliņiem vai sniega.

9. Nodaļa, kurā es topu nemierīga

Svētdiena. Tieši divas diennaktis kopš tā atgadījuma Mefisto māsas dzīvoklī. Tā arī nesagaidīju no viņa kādu ziņu, taču kautrējos viņam ko rakstīt vai pat piezvanīt.
Biju secinājusi, ka uz rītdienu nekas būtisks nav uzdots, tādēļ novakarē iededzinājusi istabā sveces gulēju gultā uz muguras un klausījos Theatre of Tragedy. Diena tika pavadīta uzkopjot māju un skatoties filmas. Kārtējo reizi noskatījos No krēslas līdz rītausmai. Taču tagad bija iestājusies biedējoša iedziļināšanās sevī. Pašsajūta bija ļoti līdzīga tai, ko pārdzīvoju pirms pāris nedēļām, kad sagraizīju rokas.
Zināju vien to, ka negribu atkal ciest. Lai cik stipri es izjustu pieķeršanos Mefisto, vēl pārāk spilgti atcerējos mocības, kuras piedzīvoju, kad mans pedofilu papucītis mani pameta. Biju tik ļoti sasaistījusi sevi, savas domas, jūtas un spriedumus ar šo vīrieti, ka bez viņa neredzēju sev jēgu. Jutos kā pieļāvusi milzīgu daudzumu kļūdu un saņēmusi par tām pienācīgu sodu. Vismaz pirmos pāris mēnešus pēc tam, kad viņš telefona sarunā noskaitījis manus trūkumus paziņoja, ka vairs nevarot izturēt. Lai arī – kuram gan īsti nācās izturēt un kurš vienīgi ļāva riņķot ap sevi.
Bija kauns no sava tēva – skandāli, ko mans dārgais pedofils bija uzrīkojis jeb izprovocējis, radīja milzīgu plaisu starp mums. Mēs jau vairākus mēnešus nemēdzām sarunāties.
Vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem skumjās un pašpārmetumos, lai es apjēgtu, ka būtībā biju vienīgi gaļas gabals. Svaiga miesa, kas šim zemiskajam cilvēkam kalpoja noteiktām vajadzībām. Taču viņa varaskāres dēļ viņam nepietika vien ar manu ķermeni, viņš vēlējās pielāgot savām vajadzībām arī manu personību, būtībā, izlocīt mani par ko tādu, kas atbilstu viņa priekšstatiem par ideālu sievieti. Ideāli pielāgotu sievieti.
Tā nu es tiku audzināta – ar nemitīgi aizrādīšanu un pārmetumiem par gluži visu sākot ar manu gaitu līdz pat drēbēm, ko valkāju. Un es pielāgojos, cik vien spēju un cik ilgi vien spēju izturēt. Līdz tas man vairs neizdevās. Un protams, ka šim izlēcienam sekoja jau minētā telefona saruna, kurā meitiņa peciņa tika atzīta par nederīgu pāraudzināšanai, jo izrādīja tādu dīvaini iezīmi kā nevēlēšanos ļaut izgāzt uz sevi dusmas un sevi pārlieku audzināt.
Atcerējos dīvaino septembra svētdienas pēcpusdienu, kurā viņš mani pavadīja uz vilcienu. Bija ārkārtīgi auksts un, tā kā biju uzvilkusi pārmēru plānu jaciņu, ejot sakumpu plecos, uz ko viņš atbildēja ar aizrādījumu un monologu par to, ka viņam esot kauns iet man līdzās pa ielu manas puiciskās gaitas un mūžam līkās muguras dēļ. Sadusmojos par to. Biju pavadījusi nedēļas nogali palīdzot viņam veikt remontdarbus dzīvoklī, kurā viņš nesen ievācās - cītīgi pindzelējos un palīdzēju viņam līmēt tapetes. Tad nu šajā brīdī manī eksplodēja ikkatra nervu šūna un izrāvu savu plaukstu no viņējās kliedzot, lai viņš iet meklēt kaut ko atbilstošu saviem priekšstatiem un liek man mieru.
Tas šķita ārkārtīgi negodīgi, ka paņēma mani, kāda nu biju – mazliet apaļīga, šņorzābakos un ar attiecīgo ģērbšanās stilu – un brutāli mēģināja no manis izdreijāt slimīgi slaidu dāmu ar spicpapēžu kurpēm. Lai cik tas šķistu dumji, es toreiz neizlēmu līdz galam viņu pamest. Tā vietā es ļāvu, lai viņš pamet mani, un pieķēza manu pašsajūtu ar saviem pārmetumiem.
Raugoties griestos aizvēru acis un atcerējos nakti pēc mūsu pēdējās telefona sarunas. Bezmiegs, aizmigšana tuvojoties rītam un šausminošie murgi, kas sastāvēja nevis no tēliem, bet gan neizturami spēcīgas baiļu sajūtas. Šī dīvainā trauksme turpinājās vairākus mēnešus un es arvien vairāk zaudēju pašsavaldīšanos un pārliecību, ka spēšu tikt viņam pāri un turpināt dzīvot laimīgi.
Es mēdzu viņam zvanīt vien tādēļ, lai dzirdētu viņa balsi, līdz visbeidzot viņš piedraudēja nomainīt numuru. Tad nu es beidzot sāku izjust riebumu pret viņu. Un arī pret sevi. Šķita, ka esmu nolemta dzīvei kā skrējienam caur maldīgiem apskāvieniem, dzīvei, kurā vilšanās nemitīgi nomaina pieķeršanos un būtībā nevar uzticēties pilnīgi nevienam. Ciešanas dzīvojot šādu dzīvi man šķita pārāk lielas, lai es vispār vēl justu jēgu dzīvot. Zināju, ka nespēju nepieķerties, taču cilvēku vēlme būt ar mani un viņu uzticamība nebija tika izteikta kā šī mana pieķeršanās.
Un tobrīd es šajā sveču apgaismotajā telpā nonācu tajā pat izmisumā, kurā biju tad, kad mēģināju eksperimentēt ar vecmāmuļas zāļu skapja saturu. Bija sasodīti, sasodīti bail. Es nodzēsu sveces aizmigu tumsā raudot. Šķita, ka man noteikti lemts atkal tikt atstumtai un ciest.
Kā jau bija paredzams, pamodos ar aizpampušām acīm un vieglu dunoņu galvā. Vēl īsti neatvērusi acis taustījos pēc mobilā telefona, lai noskaidrotu, cik pulkstenis. Biju aizmirsusi uzstādīt modinātāju, taču man bija neizskaidrojamā kārtā izdevies laicīgi pamosties pašai. Gaismas vēl nebija, tādēļ piesteberēju pie slēdža un nospiedu to uz leju vienlaikus aizspiežot acis. Pēc brīža tās lēniņām vēru vaļā un devos pie skapja meklēt kaut ko, ko šodien varētu vilkt mugurā. Patiesībā ārkārtīgi vēlējos doties atpakaļ gultā, jo man sala. Taču manī mītošā atbildības izjūta nepieļāva tik muļķīgu rīcību kā pirmdienas pirmās stundas nokavēšanu, tādēļ sataustījusi skapī garu samta kleitu ar plandošām piedurknēm atzinu to par labu esam.
Pēc saģērbšanās aizsteberēju uz vannas istabu noskalot seju. Izdevās pamosties. Mazliet trīcošām rokām uzklājusi grimu un sakārusi sev virsū grabuļus izlēmu, ka esmu pelnījusi sirsnīgas brokastis.
Gaisma aiz virtuves loga bija tajā dīvainajā tumši zilajā tonī, ko parasti varēja redzēt vienīgi svētbildēs vai padomju ražojuma cukurtraukos. Automātiskām kustībām sabēru sev krūzē kafiju un iedarbināju elektrisko tējkannu. Pēc dažām minūtēm man uz galda atradās kūpoša tase kafijas, taču es tobrīd steidzīgi tukšoju bļodiņu auzu pārslu biezputras, kuras viducītī atradās sirsnīga izmēra kleksis zemeņu ievārījumu. Iztukšojusi to izslēdzu istabā gaismu un nosēdos uz virtuves palodzes ar kūpošo kafijas tasi. Dzēru lēnām, izbaudot katru lāsi rūgtā dzēriena. Ieelpoju tā aromātu un pieliku sev pie vaiga silto tasi. Varu pat teikt, ka tādos rītos kā šajā kafija bija mans īpašais draugs.
Laižot skatienu pāri pagalmam ievēroju, ka kailo zemi klāj pavisam plāna pūciņa. Par sniegu to gan īsti nevarēja nosaukt, tomēr kopā ar koši zilajām debesīm tā izskatījās jauki.
Nesteidzīgi izmazgāju savu kafijas tasīti un auzu pārslu bļodiņu un iztīrīju zobus. Tikpat nesteidzīgi aizšņorēju savus zābaciņus, uzvilku jaku un uzmetusi plecos somu devos ārā pa durvīm. Nepilnas stundas laikā man bija izdevies no stenoša zombija pārtapt par gluži lietojamu skolnieku.
Un pat ja es nebūtu vēl īsti pamodusies, par laimi pirmā pirmdienas nodarbība bija vizuālā māksla, ko biju izvēlējusies no brīvas gribas. Zīmēt, skicēt vai pludināt krāsas ļoti labi varēja arī pusmiega stāvoklī.
Ielas bija saltas, tukšas un klusas kā jau ierasts. Uz ielām bija redzamas pavisam nedaudzas automašīnas un gājēji, veikali vēl bija slēgti. Debesis vairs nebija cukurtrauka zilganumā, tajās varēja saskatīt daudz dažādu krāsu toņu – no oranžas līdz pat tumši zaļai.
Kad ienācu skolā, daudzi gaiteņi pat vēl nebija apgaismoti. Noliku garderobē savu mētelīti un devos uz nodarbības telpu.
Gaitenī pie vizuālās mākslas kabineta palodzi jau stutēja Lāsmiņa – meitene no paralēlās klases, kas pirms kāda laika bija izpelnījusies kaudzēm uzmanības uzvarot starptautiskā modeļu konkursā. Lai cik tas šķistu dīvaini, viņa pēc vienas sezonas Tokijā izlēma, ka nevēlas būt lelle un pavadīt dzīvi pozējot – rezultātā viņa bija mazliet pieņēmusies svarā un apņēmusies kļūt par žurnālisti. Lāsma bija gara, slaida meitene ar apaļām, zaļām acīm un neizteiksmīgas nokrāsas dabīgi blondiem matiem. Acīmredzot savulaik konkursā viņa pieveica savas konkurentes ar dabiskuma un mainīguma apvienojumu – viņas seja bija kā audekls, kurā varēja iezīmēt pilnīgi jebko. Laikam pilnīgi lieki piebilst, ka lielā mērā apbrīnoju viņu gan par viņas izskatu, gan arī izvēli atteikties no modeles karjeras.
Sasveicinājāmies un bezkaunīgi ielūkojos zīmēšanās blokā, ko viņa turēja sev priekšā. Lāsma skicēja mazus, resnus bērneļus ar spārniņiem. Pēdējās pāris nedēļas mūsu uzdevums bija veidot variācijas par klasiskiem mākslas darbiem un Lāsmai bija radusies ideja radīt stencilus pēc Rafaela Siksta Madonnas motīviem, dažādi pārveidojot priekšplānā redzamos eņģelīšus. Tad nu gluži banāli viņas attēlojumā eņģelīšiem bija grebenes, taču man tas šķita ārkārtīgi jauki. Piesolījos viņai, ka tiklīdz viņas stencils būs gatavs, es labprāt ļaušu viņai to uzpūst uz kāda sava t-krekla. Man vēl kaut kur istabā mētājās sudraba krāsas flakons.
Pļāpājām par to, kā nu kura no mums pavadījusi nedēļas nogali. Būtībā tāda tukša saruna, taču vēlējos kaut kā nosist laiku līdz stundas sākumam. Tā nu es stāstīju par savu metāla koncertu meitenei, kas klausās soul mūziku, savukārt vēlāk šī meitene man gari un plaši aprakstīja cepumu cepšanu un spēlēšanos ar savas vecākās māsas dēliņu. Veiksmīgi nositām brīvās minūtes līdz mūsu pulciņš bija kļuvis prāvāks un visbeidzot arī ieradās skolotāja un noskanēja zvans uz stundu.
Debesīs vēl bija tā dīvainā krāsu gamma – viss tāds violets un oranžs. Aizgūtnēm tās vēroju sēžot dīvainiem ķiņķēziņiem un zīmējumiem pilnajā telpā ar salāt zaļajām sienām. Turpināju ar ogli iezīmēt uz brūna, milzīga kartona gabala savu variāciju par Gerniku. Daudz, daudz deformētu cilvēciņu un pavērtu mutīšu. Bet kaut kā man šķiet, ka īstā darba autors man par šo būtu kārtīgi sadevis pa muti.
Iespējams, ka biju izvēlējusies neīsto darbu apstrādāšanai. Manā galvā nemitīgi riņķoja drūmas pārdomas – divu dienu klusēšana samilza kā sāpīgs augonis, ko ne paciest, ne arī izspiest. Un kaut kā es sev vienlaikus šķitu smieklīga, nespējīga izjust laimi. It kā laime būtu vien kaut kas tāds, kas mani skar nejauši, nepelnīti un pārpratuma dēļ, savukārt šis pārpratums drīz vien tiek labots.
Nemanīju nodarbības beigu pienākšanu. Kādā brīdī vienkārši atskanēja zvans, tad vēl viens, līdz visbeidzot pēc ilgāka pārtraukuma noskanēja arī vēl viens zvans un bija skaidrs, ka šajā telpā pavadītas jau divas stundas un vairāk mums diemžēl nepienākas.
Rūpīgi novietoju skapī savu aizsākto darbu, pārmiju dažas maznozīmīgas frāzes ar Lāsmu un devos prom uz nākamo stundu. Daļa manis kaut kur peldēja nost no visa. Nevilšus sabužināju savus matus un pārvilku ar pirkstu galiem pār seju, tad pārliecinātā solī devos lejup pa kāpnēm uz meiteņu ģērbtuvi, lai sagatavotos fizkultūras stundai.
Un protams, ka tieši šajā iekšējās prombūtnes brīdī es uzdūros Mefisto – viņš smaidot nāca man tieši pretī, taču pienācis pavisam tuvu tā vietā, lai sasveicinātos, tik tikko apvaldīdams smieklus ieklepojās, ka man vaigs netīrs. Muļķīgā kārtā biju piemirsusi, ka mani pirkstgali vēl ir netīri ar ogli, ko biju izmantojusi zīmējumam. Mēģinot noslaucīt vaigu es to vēl vairāk sasmērēju un viņš jau locījās smieklos. Taču viņa klātbūtne man tik tuvu gaisināja neveiklības sajūtu un es smējos līdz ar viņu. Sev pašai par pārsteigumu uzvilku arī uz otra vaiga pāris treknas svītras. Varbūt kāds mūs vēroja, bet man bija vienalga.

8. Nodaļa, kurā daudz parādās Anna

Atvēru acis un haotiskām kustībām izmakšķerēju no somas savu mobilo telefonu. Zvanīja Anna. Viņa vēlējās pastaigāties un lūdza mani iznākt ārā. Piekritu un solījos tūlīt būt pie viņas durvīm – Anna dzīvoja pavisam netālu no manis, faktiski blakus mājā. Paraudzījos pulkstenī atklājot, ka ir tikai septiņi vakarā. Nomainīju savu milzīgo mājas džemperi un džinsus pret mazliet pieklājīgākām biksēm un glītu samta jaciņu un steigšus uzkrāsoju acis.
Steigšus iesoļoju virtuvē, kur pagatavoju sev dažas sviestmaizes, ko apriju ceļā uz vecāku istabu. Tēvs bija prom naktsmaiņā – viņš strādāja apsardzes firmā – savukārt mana mamma ietinusies pledā skatījās televīziju. Rādīja kaut kādu krievu seriālu par policistiem. Varētu teikt – kārtējo. Sasveicinājusies ar viņu palūdzu atļauju jeb drīzāk painformēju viņu, ka mazliet pastaigāšos ar Annu, uz ko viņa atbildēja piekodinot man nestaigāt riņķī visu nakti. Kaut kā mana tik ļoti tuvā pilngadība un mans labais noskaņojums pretstatā pēdējo dienu nomāktībai viņā viesa paļāvību.
Uzvilku virsdrēbes un, kamēr šņorēju zābakus, turot rokā tukšu krūzi priekšnamā iznāca mamma un iztaujāja mani par to, kā man vakar gājis, pie reizes noinstruējot, lai es uzsildot ledusskapī atrodamo zupu, ja atnākot jūtos izsalkusi. Izklāstīju koncerta būtiskākos brīžus, vienlaikus samelojot, ka biju uz koncertu nevis ar Mefisto, bet gan Annu. Labāk nesatraukt stāstot vecākiem par lietām, ko viņi varētu nesaprast.
Mamma šķita apmierināta ar manu atbildi un devās uz virtuvi, lai acīmredzot uzvārītu sev vēl vienu krūzi tējas. Skriešus devos ārā pa durvīm, tās gandrīz aiz sevis aizcirzdama. Noskrējusi pa kāpnēm tādā pat veidā izlidoju pa ārdurvīm, taču Anna jau mani aiz tām gaidīja. „Tu esi ātra kā vējš!” viņa ironiski novīpsnāja.
„Un vispār, čau!” viņa šķietami atvainodamās mani apskāva. Izdvesu vien to, ka ceru, ka viņa pārlieku nenosaldēja sevi. „Nekas, es sevi sildīju izpīpējot atlikušo paciņu,” viņa atbildēja tādā pat mazliet aizkaitinātā tonī un sāka smieties. „Varēji sakurt ugunskuru...” neveikli centos būt asprātīga.
Pēc pamatīgas smieklu lēkmes kopīgi izlēmām kurp doties. Sadomājām, ka jāiet uz kapiem. Netālu aiz meža atradās aizauguši vācu kapi – mēdzām tur klusiņām nost no visu acīm šad tad novakarēs pasēdēt. Ne tādēļ, ka tas būtu stilīgi un gōtiski, bet gan tādēļ, ka parkā vakaros bija satopami dažādi nodzērušies tipāži treniņtērpos, kas mēdza vai nu uzmākties ar piedāvājumiem iepazīties, vai arī rupji lamāties saukājot mūs ar Annu par melnajām kucēm, sātanistēm u.c.
Mežs sākās turpat pāri ceļam. Tas bija pavisam neliels lapu koku mežs, gluži vai birztala pilsētas ielokā. Tuvējo ēku elektriskā gaisma ārkārtīgi asi izgaismoja kailos koku zarus un pamatu zem kājām. Tumsas tā pa īstam nemaz nebija. Tālumā izgaismojās dažādie ēku apveidi - būtībā šis mežs atradās pilsētas ielenkumā. Kā jau mēdzām jokot – suņu kakināmais mežs.
Kapsēta bija sen aizmirsta un ieaugusi zālē un sūnās. Zemes virsma kustoties bija sašķobījusi un pārbīdījusi lielāko daļu kapakmeņu, savukārt par metālkalumiem centīgi bija parūpējušies vietējie dzērāji. Mani gan izbrīna doma par to, kā īsti metāllūžņos var nodot krustu.
„Nu ko – ejam ciemos pie Johana?” Anna nosmējās, kad tuvojamies kapličai, kas, kā jau senāk bijām izpētījušas, piederēja kādam kungam vārdā Johans, kā arī vairākām citām personām, kuru vārdus īsti nespējām salasīt. Dīvainā kārtā akmens plāksne, uz kuras bija sarakstīti visi šīs būves iemītnieku vārdi, bija pamatīgi apskādēta – kāds bija sajutis vajadzību to padauzīt ar, kā man šķiet, kāju, un plāksne izrādījās samērā vārīga un sadrupa.
Apsēdāmies uz kapličas kāpnītēm un Anna aizsmēķēja. Pēc ilga klusuma brīža, kura laikā mans skatiens aizklīda vērot gaismas rotaļas spocīgajos kokos, Anna nokrekšķinājās un iesmējās,” Kā tad jums īsti gāja?” viņa vaicāja, izpūzdama dūmu riņķus gandrīz man sejā. „Nu, es viņam patīku,” samulsusi izdvesu un dziļi ievilku elpu gaidīdama Annas ziņkārības uzplūdus. „Prieks par tevi,” viņa neviltoti teica, pilnībā sagraudama manu narcistisko vēlmi izpelnīties viņas iztaujāšanu. „Eu nu beidz, es jau redzu, ka tev dikti gribas man izstāstīt visu sīkumos!” viņa smējās. Sajutos patiešām neērti. „Nu - viņš mani noskūpstīja. Vispār es sākumā viņu... Nezinu, vai tagad varu uzskatīt, ka esam kopā vai kā tamlīdzīgi.” Runāju arvien klusāk, līdz apklusu pavisam. „Tev viņš laikam ļoti patīk – teikusi īpaši neesi, bet to var manīt. Lai izdodas.” viņa atbildēja un viņas zobi spocīgi atspīdēja tumsā. Man pārskrēja trīsas un es pēc brīža sapratu, kādēļ – Anna bija ielikusi kontaktlēcas, kas tumsā atspīdēja kā koši zaļas kaķa acis ar pavisam šauru zīlīti. „Tu speciāli šovakar ieliki tās kaķa kontaktlēcas, lai mani biedētu, vai ne?” – „Tik traki izskatās?” Anna izbrīnīta vaicāja. „Tu izskaties pēc aptrakušas vilkates...” smejoties viņai atbildēju, taču tad pārdomāju, „Nē, drīzāk pēc klauna no Theatres des Vampires.”
Viņa iegaudojās kā vilks un jokojot tēloja, ka grasās man lēkt virsū un mani saskrāpēt. Man šķita, ka nosmakšu smejoties. Bail iedomāties, ko gan padomāja tie, kas sadzirdēja no vācu kapiem atskanam rūkšanu, gaudošanu un smieklus.
Pēc kādam brīža mums sāka salt un izlēmām doties mājup. Anna ataicināja mani pie sevis uz tēju. Parasti gan ar „tēju” tika apzīmēts plašs loks darbību, kas sevī ietvēra filmu skatīšanos, mūzikas klausīšanos, klačošanu, interneta bakstīšanu (tobrīd man vēl nebija ne sava datora, ne interneta pieslēguma) un pat drēbju šūšanu.
Pirms došanās uz Annas dzīvokli ierosināju viņai ieiet tuvējā veikalā, lai iegādātos pāris grēcīgi gardas šokolādes vai ko citu tikpat neveselīgu.
Pie veikala, kā jau paredzams, uzturējās vairāki tipāži treniņbiksēs. Par laimi, tie bija kopš bērnu dārza laikiem pazīstamie kaimiņu puikas, nevis kārtējie blakus māju krievi. Būtiskā atšķirība starp viņiem un šiem minētajiem puikām bija tāda, ka viņi vienīgi ar mums sasveicinājās un turpināja sūkt savus aliņus, nevis izturējās kaut kādā veidā rupji vai kaitinoši.
Paņēmām pāris Laimas šokolādes tāfelītes – vienu rūgto, vienu baltu – un nostājāmies rindā pie kases. Mums priekšā stāvēja caurcaurēm pelēks onkulītis, kas oda pēc alkohola – pelēks tādēļ, ka sākot ar viņa matiem līdz pat viņa ādai un apvazātajam mētelim viss bija dažādu toņu pelēkais. Paguvu ievērot, ka viņš iegādājas pudeli Ķenča, rupjmaizes ķieģelīti un kārbiņu ar šprotēm eļļā. Katram savi kārumi.
Šovakar strādāja mana iemīļotā pārdevēja Aina. Viņa bija manas mammas paziņa, ļoti sirsnīga un patīkama sieviete. Pārmijām pāris vārdus un apsolījos viņai, ka nodošu mammai sveicienus.
Pēc tam, kad biju labu laiku nogaidījusi, kamēr Anna izsmēķē savu cigareti, viņa sapūta sev uz drēbēm dezodorantu un devāmies iekšā viņas kāpņu telpā, kas oda pēc urīna, jo tās koda atslēga labu laiku bija saplēsta. Šķiet, ka nav briesmīgāka lopa par alkohola reibumā esošu urlu. Kamēr Anna meklēja somā durvju atslēgu, pētīju juceklīgos uzrakstus uz sienas pie viņas durvīm – to starpā bija arī lamu vārdu virknes un draudi. Lai cik tas šķistu dīvaini, dažiem personāžiem naidam pietika vien ar to, ka Anna nēsā matus neparastā frizūrā un valkā citādākas drēbes kā vairums tuvējo māju meiteņu.
Aiz durvīm mūs sagaidīja Pūķis – milzīgs, resns, balts persiešu kaķis, kas Annai un viņas vecākiem nez kāpēc atgādināja Falkoru no filmas Bezgalīgais stāsts. Mani gan tas nebeidza uzjautrināt, jo līdzīgi kā vairums cilvēku uzskatīju, ka baltais Bastiana pūķis vairāk atgādina milzīgi, baltu kokerspanielu.
Pūķis sajūsmināts trinās man gar kājām acīmredzot cenšoties uz tām atstāt pēc iespējas vairāk savu balto spalvu. Kad apsēdos uz soliņa novilkt apavus, tas ielēca man klēpī un uzsāka mani pluinīt ar nagiem skaļi murrādams. Anna čības skaļi smiedamās un jokodama, ka kļūs vēl greizsirdīga uz mani iedeva man ciemiņiem paredzētās plānās, zaļi rūtainās istabas čības, pati uzvilkdama čības, kas izskatījās kā milzīgi, pūkaini rozā zaķi. Kad saliecos uzvilkt čības, kaķis izlēca man no klēpja un pēc īsa mirkļa uzlēca man mugurā. Tas gan izrādījās samērā sāpīgi, tādēļ ar pamatīgu kliedzienu iztaisnojos. Kaķis savukārt šīs manas kustības dēļ piezemējās uz grīdas un pagalam dusmīgi blenza man sejā.
„Tēju, kafiju?” Anna kā ierasts jautāja. Nobalsoju par tēju. Annas mammas jaunākā māsa, kas pēdējos piecus vai sešus gadus dzīvoja Lielbritānijā, mēdza braucot ciemos vest ciemakukulī vienkārši debešķīgu tēju.
Iekārtojos pie virtuves galda, kamēr Anna vilka no plauktiem krūzes, tējas paciņas un tējas sietiņus, kas atgādināja dīvainas metāla stiepļu eglīšu mantiņas ar ķēdīti galā.
Atšķirībā no mūsu sudrabainā ledusskapja, uz kura neatradās pilnīgi nekas, Annas ledusskapja durvis klāja daudz dažādu magnētiņu. Tur bija atrodams vesels zooloģiskais dārzs visdažādāko zvēriņu. Pētīju mazītiņos lāčus, lauvas uz ziloņus, vienlaikus pasīvi klausoties Annas stāstījumā par to, kā viņa sagribēja Ūsiņa joku dēļ nokrāsot savu Pūķi zaļu.
Man par laimi viņa bija tik ļoti aizrāvusies ar savu stāstījumu, ka īpaši nepamanīja, ka esmu aizsapņojusies hipnotizējot viņas ledusskapja magnētiņus. Pārāk ilgi skatījusies uz lauviņu iedomājos par Mefisto un iegrimu sevī vēl dziļāk. Mulsinoši laba sajūta. Mani atmodināja vienīgi elektriskās tējkannas spalgais klikšķis.
„Tā, kuru vēlēties?” Anna jautāja man pamīšus piegrūzdama pie deguna te vienu, te otru tējas paciņu. Bija jāizvēlas starp Earl Grey un zaļo jasmīnu tēju, tā kā bez liekas domāšanas ļāvos savai nepatikai pret zaļo tēju kā tādu un izvēlējos Earl Grey, kas smaržoja pēc rūgteniem sveķiem un priežu mizām. Zināju, ka tā garšos debešķīgi – reti kura tēja man garšoja tik ļoti kā šī.
Mazliet trīcošām rokām nesu savu tasīti uz Annas istabu. Anna devās pa priekšu un atvēra durvis ar durvis ar kāju – ne tā, kā varētu iedomāties, bet gan izvelkot no čības baso kāju un ar to nospiežot durvju kliņķi. Viņa šo triku bija tik veiksmīgi iepraktizējusi, ka mēdza tā darīt arī aizverot durvis.
Viņas istaba ārkārtīgi atšķīrās no manējās. Vispirms jau viņas istabā bija daudz modernākas mēbeles – ārkārtīgi ērts, ar baltu, samtam līdzīgu audumu pārvilkts salokāmais dīvāns, datora galds ar krēslu, spoguļgaldiņš un sienas skapis ar bīdāmajām durvīm, kas klāja visu kreiso sienu un pildīja gan drēbju skapja, gan grāmatu plaukta funkciju. Gaišo lamināta grīdu klāja plūksnains krēmkrāsas paklājs, savukārt logu, kas vienlaikus bija arī izeja uz balkona, aizsedza balti poliestera aizkari ar rakstu, kas atgādināja milzīgas leduspuķes, savukārt starp dīvāngultu un logu atradās paprāva palma. Telpa izskatījās tā, it kā tajā dzīvotu čerdesmitgadniece, taču zināju, ka Annas māte gluži vienkārši viņai neļāva bojām sudrabaini baltās vinila tapetes kaut ko uz tām līmējot vai karinot pie tām. Rezultātā vienīgās dzīvības pazīmes šajā telpā bija grāmatu plauktā esošās lietiņas – šādi tādi nieciņi un fotogrāfijas, kā arī neizbēgamais bardaks uz spoguļgaldiņa.
Kā ierasts noliku krūzi uz grīdas un apsēdos uz paklāja sakrustotām kājām. Anna piegāja pie sava drauga ar mirdzošo ekrānu un pakustināja peli viņu atmodinot no miega. Skatījāmies videoklipus no Youtube un pļāpājām dzerot tēju un knibinoties ap abām šokolādes tāfelītēm.
Piepeši salecos, jo mans telefons aizsāka negantu brēkšanu. Kad nospiedu attiecīgo taustiņu lai pieņemtu zvanu, izdzirdēju mammas balsi. Viņa izklausījās mazliet aizkaitināta, taču man izdevās izlūgties no viņas vēl vienu stundiņu ciemošanās pie Annas. Es gan nojautu, ka šim telefona zvanam sekos zvans Annas mammai lai pārliecinātos, vai es patiešām esmu pie viņas.
Pēc ilgas un samērā tukšas runāšanas beidzot devos mājās. Tik vien kā iziet pa vienām durvīm, pāriet pāri ielai, censties uzmanīties, lai kāds nenoskatās durvju kodu, un visbeidzot uzkāpjot pāris stāvus atslēgt dzīvokli.
Klusiņām ienācu priekšnamā, taču sapratu, ka tas ir pilnīgi lieki, jo mamma vēl neguļ. Sasveicinājos ar viņu un atstāstīju viņai, kur mēs ar Annu bijām un ko darījām. Nācās samelot par kapsētu, taču tie ir vienīgi mazi elementi viņas sirdsmiera labad.
Noģērbos, saklāju gultu un devos gulēt. Pēc ierakšanās segā attapos, ka neesmu notīrījusi seju un izmazgājusi zobus, tādēļ aizsteberēju uz vannas istabu paveikt šīs abas darbības. Tādā pat pusmiega stāvoklī atgriezos guļamistabā un aizmigu. Dīvainā kārtā šoreiz miegs bija ļoti dziļš un neatceros, ka būtu sapņojusi.

7. Nodaļa, kurā mulsums maina formu, bet nemazinās

Kad atmodos, viņš atradās otrā gultas galā un gandrīz balansēja uz tās malas. Neatcerējos, kad īsti viņš bija atsvabinājies no mana apskāviena. Tāpat arī neatcerējos brīdi, kad apklusa mūzika. Gaisma nesaudzīgi atklāja ikkatru telpas detaļu, kas nebija pamanāma vakarnakt – kaut vai nespodros logu stiklus un apdzeltējušo istabas palmu.
Viņš miegā izskatījās kā parasti, varbūt vienīgi vēl labāk – bez smīna, kas piešķīra viņa sejai cietsirdīgu izteiksmi. Apsēdos gultā atspiedusi muguru pret sienu un mirkli šādi sēdēju vērojot kā gaisma spīd caur kailajiem bērzu zariem aiz loga. Kad mans skatiens noslīdēja atpakaļ pie Mefisto mierīgās, aizmigušās sejas, nespēju nekā citādi kā vien noslīgt viņam blakus un no dažu centimetru attāluma vērot viņa aizmigušos plakstiņus, sulīgās lūpās un krēmkrāsas samtam līdzīgo ādu, ko vietām izraibināja viena vai divas dzimumzīmītes. Neuzdrīkstējos viņam pieskarties, atcerēdamās vakarnakt notikušo un vēl joprojām kaunēdamās par to.
Man par izbīli viņš dziļi ieelpoja un atvēra acis, bez mazākā mulsuma raudzīdamies manī. Nespēju atraut skatienu no viņa un kļuva ārkārtīgi grūti elpot. Viņš pastiepa roku un pārvilka ar pirkstu pār manu apakšlūpu, ko klāja krevele. Viņā dziļās pelēkzilās acis sastinga nopietnā, rūpju pilnā izteiksmē, kas pēc mirkļa izlīdzinājās. „Piedod” ‘viņš čukstēja. Es spēju vienīgi vārgi pasmaidīt un piecelties sēdus.
Pie ārdurvīm kāds klauvēja un, spriežot pēc balss, tā bija Beāte. Dažu sekunžu laikā Mefisto bija paguvis uzvilkt bikses un basām pēdām aizskrēja atvērt durvis. Beāte viņu sabāra par kāju saldēšanu un es izmantoju mirkli, lai uzvilktu drēbes, ko biju valkājusi vakar. Ķeksējot no somas ķemmi sapratu, ka ir neizturami auksts, tādēļ ķemmējot matus ietinos segā.
„Ieslēdz sildītāju,” Beāte lietišķi noteica un noliecās iedarbināt sildītāju pirms es paguvu to izdarīt. Kaut siltums izplatījās vien vienā virzienā iezīmēdams gaisā vienu vienīgu siltuma vālu, palika neērti tīties segā, tādēļ sāku locīt gultas veļu un kraut to kaudzītē. Mefisto pastiepa galvu no virtuves, lai skaļā balsī noskaidrotu, kādu brokastu tēju vai kafiju attiecīgi ikkatra no mums dzers, un atbildē saņēma smieklu šalti no Beātes puses - nezināju, ka bijām nogulējuši līdz trijiem pēcpusdienā. Neapmulsusi pieprasīju piķa melnuma kafiju un Beātei par uzjautrinājumu uzsāku cīņu ar izspūrušo, vārna ligzdai līdzīgo ērkuli, kas laikam sen senos laikos bija mani mati. Pēc dažu minūšu cīniņiem rokā turēju vilnai līdzīgu matu kumšķi un nojautu, ka man uz galvas vairs nav vārnas ligzdai līdzīga veidojuma.
Par spīti tam, ka tikām notiesāti par neglābjamiem guļavām, nosēdāmies pie virtuves galda un aizsākām kopīgu kafijas strēbšanu. Beāte bija iegriezusies lielveikalā un iegādājusies siltās bulciņas – baudījām patiesi karaliskas brokastis laikā, kad dažs labs visticamākais sāk prātuļot par vakariņām.
Nekad viņa klātbūtnē nebiju jutusies tik ērti. Viņš gan bija pilnībā pievērsies Beātei un stāstīja viņai par vakardien piedzīvoto, tomēr brīžos, kad nevilšus saskatījāmies, bija pilnīgi skaidrs, ka pēc pagājušās nakts mūsu starpā valda īpaša kopība. Beāte aizrautīgi klausījās un smēķēja sēžot uz atvērtā loga palodzes. Kaut kā itin nemaz nešķita auksti. Pēc mirkļa Mefisto viņai palūdza cigareti un viņi kvēpināja abi.
„Degradēta ģimenīte, ne?” Beāte smejot raudzījās manī. „Ja kas, es viņam neiemācīju smēķēt....” – „To izdarīja viņas draugs,” Mefisto papildināja. Kaut kā viņi abi šajā mirklī šķita bezgala līdzīgi – ne dēļ mākonīša, kas viņus ietvēra, bet dēļ tās kopīgā balss un kustību iezīmēs, kas viņus abus gluži nemanāmi padarīja līdzīgus.
„Tu tik viņai neiemāci pīpēt, brāļa, apsoli? Nav ko samaitāt godīgu meiteni.” Beāte jokojot teica Mefisto, sabužinot viņa zeltainās cirtas. Nevilšus nosarku. Mēs jau bijām aizsākuši manis samaitāšanu un, spriežot pēc tā, kā Mefisto tobrīd skatījās man acīs, grasījāmies veiksmīgi to turpināt.
Kad atgriezos mājās, nekavējoties noskalojos dušā. Jutos dīvaini ar divu dienu sviedriem uz auguma. Ietinusies dvielī basām pēdām aizčāpoju līdz savai istabai, kur izvilku tīras drēbes. Kokvilnas veļu. Vienkāršus džinsus un milzīgu džemperi – jau pieminēto maskēšanās tērpu, ko ārpus mājām valkāju tad, kad nevēlējos izcelties.
Iekritu gultā un skatījos griestos. Galva griezās it kā es atkal būtu salietojusies kaut kādas tabletītes. Jutu, kā gar kaklu norit mazas ūdens lāsītes no vēl mitrajiem matiem. Sirdsdarbība bija paātrināta un jutu vēlmi kliegt un dejot. Piecēlos no gultas, lai uzliktu skanam mūziku. Izrakājusies kaudzītē pie sava kompaktdisku atskaņotāja, kurā juku jukām atradās pirātiskie un legālie ieraksti, izvilku mazliet apšvīkātu matrici, uz kuras mana trīcošā roka ieslīpā rakstā bija uzšņāpusi The Sisters of Mercy. Mirkli pasvārstījusies tomēr parakos tālāk un atradu savu nomīļoto albumu rozā vāciņos, kas gan bija par iekrāto kabatas naudu godīgi pirkts. Sevis attaisnošanai varu vien piebilst, ka vienkārši neesmu gana godprātīga, lai meklētu veikalos to, kas tur sen nav atrodams, ja iespējams nokopēt to no kāda paziņas. Tā nu manā atskaņotājā mēdza rotēt arī baltas, ar spirta flomāsteru aprakstītas ripiņas...
Bet par tā brīža atskaņojamo nejutos vainīga itin nemaz. Lai jau nu gudri matainie puikas bubina par salkanu gotu meiteņu raudināmo popmūziku, tobrīd jutos tieši tā. Kā tas četrpadsmit gadus vecais skuķis, kas iegādājās to disku. Un vēl bija krišana, krišana saldā un tumšā sīrupā, sāpīgi salda grimšana un satraukums. Iekurbulējusi savu digitālo leijerkasti atkritu gultā un pēc mirkļa atkal pieļāvu to pašu kļūdu, ko saistībā ar šo rozā ripuli biju pieļāvusi simtiem reižu – pastiepos pēc pults un pagriezu mūziku skaļāk, lai pēc dažu sekunžu ilgā pusčukstus ievada attaptos pie savām nabaga ausīm un maniem nabaga vecākiem nepieņemamiem decibeliem. Tūliņ pat noregulēju skaņu un atgūlusies gultā aizvēru acis un klusiņām dungoju līdz.
Ļoti, ļoti baidījos noticēt atkal – rokas pat vēl nebija īsti sadzijušas. Bet varbūt, bet varbūt... Abi mēs tādi naivi un vienkārši. Vismaz šķita, ka viņš ir godīgs pret mani.
Nemanāmi biju ietinusies segā un mūzika, kas piepildīja telpu, ieaijāja mani sapnī, kas šķita kā sakāpināts pagājušās nakts turpinājums. Manu prātu bija piepildījuši divi brīnišķīgi tēli – mans gaišas Mefisto, saules staru rotaļas viņa cigaretes dūmos un zeltainajos matos, un samtaini dūmakainā balss, kas skanēja kā caur sāpēm.
Es sen nebiju sapņos pabijusi tajā rūsganajā, miglainajā pasaulē. Tur mūžam bija zeltains sēpijas krāsas rudens un man šķietami pazīstamās ēkas pārtapa sarkanīgu ķieģeļu gotikā. Bija vieta, kas līdzinājās salu arhipelāgam, vienīgi ikkatra sala bija eklektikas celtne, kas pārvietojās kā kuģis, peldot miglā zem tās.
Reizēm tur bija bīstami. Biju pārdzīvojusi vairākus sapņus, kuros aizbarikādējušies kādā ēkā cīnījāmies pret vampīriem. Liekas, ka pāris reizes tapu šajos sapņos nogalināta. Bēgu, līdz mani panāca. Atceros vien briesmoņa acis sev pavisam tuvu un viepli, kas atvēzējās kampienam gluži kā čūska. Parasti šim mirklim sekoja pamošanās.
Taču šoreiz bijām vien mēs ar Mefisto - divi vien uz pakalna lauka vidū. Saule caur kailiem koku zariem un neaprakstāms siltums. Sarkanīga gaisma. Un viņa smaidošā, mazliet viltīgā seja tika tuvu, ka pat sapnī mulsu. Debesis šķita mirguļojam un raugoties tālumā šķita, ka no šī pakalna spējam saskatīt pilnīgi visu pasauli. Vienīgi šī pasaule sāka nejēdzīgi pīkstēt...

6. Nodaļa, kurā viss top ļoti mulsinoši

Devāmies prom pēc vēl vienas grupas uzstāšanās. Tā kā šī grupa bija vien vārga Manowar kopija, nevienam no mums abiem noturēšanās līdz gaidāmajiem grind core rukšķētājiem nešķita nekas pūļu vērts un izlēmām notvert dežūrējošo tramvaju un doties gulēt, kas mums ārkārtīgi labi izdevās. Sirsnīgi atvadījāmies no Rūda, jeb precīzāk, Mefisto sirsnīgi atvadījās no sava jauniegūtā drauga Rūda. Pēc dažu minūšu gājiena nonācām pieturā, precīzi notrāpot brīdi, kad tajā piestāja dežūrējošais tramvajs. Lai arī ar to bija iespējams nokļūt vienīgi līdz centram, tā bija ārkārtīga veiksme.
Aizbraucām līdz centram un Mefisto paziņoja, ka nepieciešams vēl kādu gabaliņu noiet kājām. Lieki cerēt, ka kāds tramvajs varētu šajā nakts stundā varētu kādu aizvest vēl kur citur izņemot centru. Aukstums nepatīkami urbās caur katru ķermeņa šūnu. Saberzēju plaukstas un uzpūtu tām siltu dvašu nožēlodama, ka nebiju paņēmusi līdz cimdus. Sabāzu rokas kabatās, nevilšus sakumpu plecos un pēc mirkļa atjēdzos, ka neesmu viena, tādēļ no jauna iztaisnojos. It kā tam būtu nozīme – šķita, ka viņš vairāk uzmanības pievērš savas cigaretes oglītei, nevis man.
Devāmies caur Vecrīgu, kur sastapām dažus pagalam nomaldījušos britu tūristus, kas trokšņainā bariņā devās nenosakāmā virzienā, un šķērsojām Akmens tiltu. Ūdens zem tilta atvizēja melns kā piķis. Šķita, ka nolecot no tilta cilvēks nevis grimtu, bet nolaistos uz mīksta, tumša pēļa, tomēr nevēlējos izmēģināt, vai šajā dīvainajā naktī šī mana ilūzija atbilda patiesībai.
Mūsu ceļš veda gar Uzvaras pieminekli, Arkādija parku un Āgenskalna tirgu. Helēnas stikla kalna vēl nebija. Satiksmes uz ielām vairs nebija. Bija vēss un pamatīgi nopūlējos turēt līdz Mefisto straujajiem soļiem. Nekad neaizmirsīšu kā tumsā šalkoja viņa soļi, šķita, ka viņa apvazātais ādas mētelis pārtapis par melniem sikspārņa spārniem, kas skrapstēja berzējoties gar viņa augumu un dīvaini atspīdēja zilganajā mēness un ielas laternu gaismā.
Devāmies gar šķībām koka mājelēm un apzīmētām vārtrūmēm, kas nepārprotami oda pēc urīna. Nevilšus paraudzījos uz savām nosalušajām rokām, kas spocīgajā gaismā izskatījās zilganas. Vienlaikus nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no Mefisto straujās gaitas.
Klusējot pagājām garām bezgaumīgi izrotātam grāmatu veikalam un nogriezāmies blakus ieliņā. Visbeidzot mēs iegriezāmies kādā vārtrūmē, devāmies pie kādām brūni krāsotām metāla durvīm, kurās Mefisto ievadīja kodu, un devāmies augšup pa apbružātām, brūni krāsotām koka kāpnēm. Sienas bija krāsotas pretīgi zilā tonī un vietām no tām bija nolobījusies krāsa. Uzkāpām trešajā stāvā, kur Mefisto atslēdza kādas durvis, aiz kurām pēc gaismas ieslēgšanas atklājās mazmazītiņš priekšnams ar divām balti krāsotām durvīm un mēteļu pakaramo virkni. Aizvēris durvis Mefisto novilka mēteli un piedāvāja man sasildīties ar tēju. Noģērbos un noāvu šņorzābakus, uzvilkdama viņa piedāvātās istabas čības.
Mefisto neieslēdzis gaismu atvēra dzīvojamās istabas durvis un nolika uz tās grīdas blakus dīvānam savu somu un es sekoju viņa piemēram, steigšus nopētīdama krēslaino telpu, ko izgaismoja blāvā, zilganā gaisma, kas no ielas plūda caur abu lielo logu vertikālajām auduma žalūzijām. Istabā neskaitot minēto dīvānu atradās stāvlampa, ar grāmatām nokrauts drēbju skapis, neliels kafijas galdiņš, klubkrēsls un stereo sistēma, kas bija izvietota uz grīdas un kurai blakus atradās paliela kompaktdisku čupa un istabas palma. Istabas grīdu klāja tīģera svītrojuma raksta paklājs un tās sienas šķita krāsotas kādā neitrāli bēšā tonī. Mefisto neieslēdzis gaismu izvilka no stūra elektrisko sildītāju, ko nebiju ievērojusi, un iedarbināja to, klusiņām piebilzdams "gan jau mēs šonakt nenosalsim".
Aiz otrām priekšnama durvīm atklājās mazmazītiņa virtuvīte, kuras sienas klāja rūtainas tapetes un kurā papildus aprūsējušai izlietnei atradās gāzes plīts ar ierasto kliedzoši sarkano gāzes balonu, kā arī divi krēsli, galds, mazmazītiņš ledusskapis un balti krāsots virtuves skapis, kurā laikam bija satilpināts viss sākot ar pārtikas produktiem un beidzot ar traukiem.
Atklāju, ka manis apbrīnotais kritušais eņģelis prot pagatavot brīnišķīgu melno tēju. Vēroju viņu sēdēdama pie aizvēsturiska, masīva virtuves galda, ko klāja rūtaina vaskadrāna. Ideāli pārzinādams šīs man svešās virtuves uzbūvi viņš īsā laikā ar elektriskās ūdens vārāmās kannas palīdzību uzbūra divas lielas krūzes melnās tējas, ko uzlaboja ar krietnu devu Rīgas Melnā balzāma un šķēlīti citrona. Viņš pārliecinātām un ietrenētām kustībām izplaucēja trauciņu tējas stiprumam, sabēra tajā tēju, atšķaidījis radīto koncentrātu ar nepieciešamo daudzumu ūdens un papildināja to ar manis jau minētajām īpašajām sastāvdaļām. Kad apstiprinoši atbildēju uz jautājumu vai gribu ēst, viņš pagatavoja pāris karstmaizes ar sieru.
Pļāpājām par šā vakara notikumiem, maziem malciņiem dzerdami karsto, ar alkoholu papildināto tēju. Piepeši attapos, ka tā īsti nebija kur aizbēgt no viņa caururbjošā skatiena. Kaut zināju, ka viņš šo vakaru izbaudīja gluži tāpat kā es, tuvums šķita neizturams, jo apzinājos, ka viņa tuvums man nozīmē ko citu kā viņam mana klātbūtne.
Kamēr nervozi skrapstināju viņa pagatavoto karstmaizi, viņš atvēra virtuves logu un apsēdies uz palodzes aizsmēķēja cigareti. Tumsa aiz viņa vizuļoja. Viņš ievilka dūmu un izpūtis virkni koncentrisku dūmu riņķu paraudzījās uz mani un pasmaidīja likdams man notrīsēt. Varbūt arī pie tā bija vainojams aukstums. „Zini, tas ir dīvaini – tu esi vienīgā man zināmā melnā meitene, kas nesmēķē. Tiešām nekad neesi mēģinājusi?” Viņš mazliet provokatīvi vaicāja. Noraidoši pakratīju galvu un viņš atkal pasmaidīja tajā dīvainajā manierē un pievēra acis ievilkdams nākamo dūmu.
Viņš ar vieglu galvas mājienu pasauca mani pie sevis un, pirms attapos, biju nosēdusies uz palodzes blakus viņam un saņēmu rokā viņa pus izsmēķēto cigareti. Viegli trīcēju, tādēļ viņš aplika man ap pleciem savu kreiso roku. Viņš ar otru palīdzēja man pieturēt cigareti, kuru lēnām tuvināju savām lūpām. "Tagad vienu par mammu, vienu par tēti ...," viņš smaidot mani iedrošināja, kamēr ievilku un izpūtu pirmos divus dūmus „Un vienu par mīļo skolotāju Jūrkalni!” Sāku smieties, aizrijos ar dūmiem un histēriski klepoju. „Nu labi, par Jūrkalni labāk nevajag!” viņš šķelmīgi piebilda un izvilcis pēdējos pāris dūmus izmeta degošo cigareti pa logu un aizvēra to. Sarkanā oglīte pazuda kaut tur nakts tumsā.
Izdzēruši un izmazgājuši savas tējas tases devāmies uz blakus istabu. Mefisto atvāza dīvānu un uzklāja mums abiem guļvietu izmantojot Beātes atstāto tīro veļu, savukārt es paņēmu no savas somas zobu birsti, losjonu un citus niekus un devos uz virtuvi, lai iztīrītu zobus, noņemtu kosmētiku un noskalotu seju. Kad, atgriezos, viņš mirkli pazuda virtuvē, lai tiktu galā ar saviem zobiem. Tikmēr noģērbos, novietoju savas drēbes uz klubkrēsla atzveltnes un nomainīju savas šā vakara drēbes pret pidžamas biksēm un milzīgu, pabalējuši Iron Maiden fanu kreklu. Palīdu zem vienas no abām segām un saritinājos pie sienas.
Mefisto atgriezās, aizvēra durvis un pabīdīja sildītāju mazliet tuvāk gultai. Viņš ieslēdza stereo iekārtu un telpu piepildīja klusināta mūzika. Īsti nespēju izšķirt, kas skan. Viņš novilka savas bikses un zeķes, novietodams tās uz klubkrēsla blakus manām drēbēm, un palīda zem segas tērpies tajā pat kreklā, ko bija valkājis šovakar. Viņš ieritinājās zem segas, pastiepa roku, lai noregulētu sildītāju, un nepagriezies pret mani nočukstēja „arlabunakti”.
Aizvēru acis un no jauna tās atvēru raudzīdamās telpā, ko piepildīja vienīgi zilganais ielas apgaismojums. Mefisto šķita tik tālu, it kā atrastos uz kādas citas planētas, kaut arī atradās gultā tepat blakus man. Bet lieki sevi maldināt cenšoties iestāstīt, ka bijām kas vairāk kā divi čomi, kam pagadījies sagulēt vienā migā.
Pagriezos uz muguras un raudzījos griestos ļaujoties asaru straumītei, kas plūda pa vaigiem pilnīgi bez skaņas. Īsti nezinu, cik ilgi šādi griestos vēroju atblāzmas no garāmbraucošo mašīnu lukturiem, kas lēnām pārvilka griestus ar švīkām, kas pazuda tik pat strauji kā parādījās. Šķiet, ka kādu brīdi mūzikas šalcošās skaņas pat bija mani ieaijājušas miegā. Ievilku dziļi elpu un mēģināju nomierināties.
Pagriezos un sajutu sev blakus Mefisto sakustamies. Viņš pagriezās uz sānā un pavērsa seju pret mani. Šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis - vēroju viņa aizmigušo seju, pār kuru krita mežonīgās medus krāsas cirtas, kas lika viņam izskatīties kā kritušas eņģelim. Mirkli svārstījusies nolēmu atļaut sev viszemiskāko un smieklīgāko no zādzībām – pietuvinājos viņa lūpām un uzspiedu tām pavisam vieglu skūpstu, cerēdama viņu neuzmodināt.
Pretēji iecerētajam tomēr biju viņu uzmodinājusi un tumsā uz mani raudzījās divas tumšas, pārsteigtas acis, no kurām nekādi nespēju izbēgt. Mirkli šķita, ka viņš man pārmetīs, aizrādīs gulēt uz grīdas, būs dusmīgs, taču viņš smaidīja, likdams man justies vēl neērtāk. Mani pārsteidza tas, ka viņš tā vietā noglāstīja man vaigu un pievilka mani sev tuvāk. Mirklis un atkal saskāros ar viņa siltajām lūpām, taču šoreiz skūpsts bija mežonīgs, viņa roka iekrampējās manā pakausī un es apreibu no asiņu dunēšanas savā galvā. Glāstīju viņa cirtas līdz sajutu mutē asins garšu, taču nespēju saprast, kā asinis tās ir. Kāds no mums gluži nemanāmi tika sakosts.
Kamēr viena viņa roka mani cieši turēja, otra ceļoja lejup pa manu sānu paātrinādama manu sirdsdarbību līdz tā visbeidzot sasniedza krekla malu un pieskārās manai ādai. Atstūmu viņu no sevis un grasījos novilkt savu kreklu pāri galvai, taču Mefisto šajā brīdī apsēdās sakrustojis kājas un raudzījās manī gluži izbrīnīts. "Kur tu skrien, sieviete?" viņš gluži bez skaņas izdvesa valdīdams smieklus. Un pēkšņi man kļuva karsti un jutos pateicīga tumsai, ka Mefisto nespēja saskatīt manas sejas biešu rozā toni. Gluži bērnišķīgi pārvilku sev pāri galvai segu panākdama, ka viņš atkal klusiņām iespurdzās.
Un kamēr tumsā zem segas mocījos ap savu kaunu, viņš gluži neticami novilka no manis segu un apkampa mani ar abām rokām, uzspiezdams manam kaklam savas siltās lūpas un smejoties čukstēdams, lai nesatraucos.
Pagriezos pret viņu un ierakos viņam azotē, pārlaizdama ar mēli sakostajai apakšlūpai, kas garšoja pēc sāļām un mazliet sarecējušām asinīm. Viņa roka apvijās man ap plecu. „Čuči!” viņš klusiņām čukstēja. Aizvēru acis un elpoju arvien mierīgāk, līdz visbeidzot spēju dzirdēt vairs vienīgi viņa sirdspukstus un sajutos milzīga siltuma ietverta.

5. Nodaļa, kurā ir baigi labi

Tad nu bijām ar Mefisto norunājuši doties uz izkratīt no galvām pēdējās smadzeņu paliekas dunošas metāla mūzikas pavadībā. Lai arī Ūsiņš un Džimmijs sākotnēji bija izteikušies, ka labprāt dotos uz šo pasākumu kopā ar mums, abiem uzradās citi plāni, par ko jutos viņiem ārkārtīgi pateicīga.
Satraukta izdzīvoju pēdējo mācību stundu. Ģeometrijā bija kaut kādas stereometrijas formulas un stari, kas krustoja trapeces un paralēlskaldņus. Es vieglām pirkstu kustībām skicēju uzdevumos aprakstītās figūras un iztēlojos tās lidojam gaisā- puscaurspīdīgas kā matēts stikls. Formulas pašas uzpeldēja manā galvā un pēc aptuveni divdesmit minūtēm nodevu kontroldarba lapu un atviegloti nopūšoties izgāju no klases, kurā mani klasesbiedri galvu saķēruši vēl cīnījās ar stereometrijas uzdevumiem. Džimmijs uz mani mazliet nervozi paskatījās un nolieca galvu pār sava uzdevuma lapu.
Mefisto gaidīja mani ārā pie skolas ēkas. Kad tuvojos, viņš pabeidzis smēķēt savu cigareti un nodzēsa to ar zābaka papēdi, izsmērēdams pret trotuāru. Kaut kā pašvaldības policijas iespējamais tuvums viņu nesatrauca. Varētu arī būt, ka viņš centās izrādīties.
Pusceļā uz vilciena staciju iegriezāmies kādā veikaliņā iegādāties proviantu. Iegādājāmies katrs pa divām hamburgeru imitācijām, kuras mums iedeva uzsildītas mikroviļņu krāsnī neizņemot no plēves. Papildus tam nopirkām litra tilpuma Coca Cola pudeli.
Sēdējām uz soliņa pie dzelzceļa stacijas nesteidzīgi piebeidzot savu neveselīgo, taču sātīgo maltīti. Sasilusī plēve nemaz netraucēja,. toties drēgnais smārds, kas dvašoja no piegānītās ēkas, itin nemaz nebija patīkams. Mefisto aizsmēķēja cigareti, pabeidzis maltīti krietni ātrāk par mani. Mēs sēdējām viens otram līdzās gluži neveiklā klusumā un es apraudzīju kabatas spogulītī savu acu tumšo krāsojumu. „Tu šodien labi izskaties,” viņš izdvesa gandrīz bez skaņas un sajutu, kā paātrinās mana sirdsdarbība. Cerēju, ka neesmu pārāk piesarkusi.
Beidzot pienāca vilciens. Izvēlējāmies pirmo vagonu un zibenīgi uzkāpuši pa tā pakāpieniem pēc mirkļa nonācām vagonā, kur izvēlējāmies sēdekli, kurā mums nebūtu jāsēž iepretim citiem pasažieriem. Iegādājušies no konduktores biļeti atkal sastingām neomulīgā klusumā. līdz Mefisto no savas somas izķeksēja MP3 atskaņotāju un piedāvāja man vienu no tā austiņām. Visu ceļu pavadījām klusējot, vērojot ainavu aiz loga un ar vienu ausi klausoties mūziku. Klausījos visdažādākos smagmes ansambļus, kuru starpā atpazinu vien tādas plaši pazīstamus veidojumus kā Immortal, Satyricon un Burzum, kamēr aiz loga garām pazibēja purvaiņu un pamestu fabriku ainas. Centos savaldīties un neblenzt uz Mefisto, vērodama viņu vien vārgajā atspulgā, kas bija redzams uz vilciena loga stikla. Raudzījos ārā patiesībā pētīdama viņu. Tik tuvu, ka varētu pieskarties.
Nonākuši gala stacijā izvēlāmies no vilciena un steidzāmies uz Vecrīgu, kur Mefisto bija paredzēts tikties vecāko māsu, lai saņemtu viņas dzīvokļa atslēgas. Lai arī biju apņēmusies palikt nomodā līdz rītam, doma par pārnakšņošanas vietu tepat pilsētā šķita ārkārtīgi patīkama. Es gan tiku brīdināta, ka runa ir par vienistabas dzīvokli ēkā bez centrālās apkures, un labierīcības tajā esot vienas uz visu stāvu - kopējas ar kaimiņiem, taču mani nomierināja pavēstot par elektriskā sildītāja un vairāku segu esamību.
Sastapām Mefisto vecāko māsu pie skaņas ierakstu veikala Randoms, kur Mefisto no viņas saņēma dzīvokļa atslēgas pēc apskāviena, īsas vārdu apmaiņas un viltīga skatiena manā virzienā. Nevilšus mēģināju viņus salīdzināt, taču tas šķita gluži neiespējami – viņa bija maza auguma krāsotā rudmate ar zaļganām, ieslīpām acīm un bezkaunīgi sulīgām lūpām, līdzību varēja saskatīt vienīgi viņu abu deguna izliekumā un viņiem raksturīgajā runas manierē.
Mefisto mūs iepazīstināja, nodēvējot mani par „galīgi jocīgu metālisti – iedomājies, viņa nesmēķē” un nosaucot Beāti par „savu leģendāro pasaules klaidoni māsu”. Šī rudā būtne apgalvoja, ka steidzas uz kādas draudzenes dzimšanas dienas pirti un uzmetusi skatu pulkstenim paziņoja, ka gandrīz jau kavē. Pēc diezgan dīvainas grimases, kas laikam vēstīja par spontāni radušos ideju, mums tika paziņots, ka klubs, kurā šovakar notiek Melnā Piektdiena, esot viņai pa ceļam un viņa mūs labprāt aizvedīšot. Savu automašīnu viņa bija novietojusi turpat netālu pie RTU ēkas – pēc īsa brīža bijām tur nonākuši un sasēdāmies tajā.
Man par nepatiku Mefisto nosēdās automašīnas priekšējā sēdeklī blakus māsai. Nokautrējos par šo nepatiku. Viņš taču bija vienīgi čoms. Vismaz tā sev centos iestāstīt.
Brauciena laikā radās sajūta, ka neeksistēju – Mefisto aizrautīgi sarunājās ar savu elfam līdzīgo māsu. Kamēr izriņķojām visus nepieciešamos pagriezienus lai nonāktu uz Brīvības ielas, jau sajutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai, kas gan noplaka, tiklīdz Beāte sāka izrādīt interesi par mani. Uzsākām sarunu par mācībām mūsu skolā – uzzināju, ka arī viņa pārcietusi skolotāju Jūrkalni. Kad Mefisto sāka garlaikot mūsu vāvuļošana, viņš ieslēdza auto magnetolu un steidzīgi sameklēja kaut ko atbilstošu savai gaumei – lieki piebilst, ka to acīmredzot bija izveidojusi Beāte, lai arī pēc viņas oranžās jakas, zilajām džinsa biksēm un indiešu stila auskariem to nevarēja pateikt.
Beāte mūs izlaida no mašīnas tieši pie kluba. Nonākuši iekštelpās turējāmies noteiktā attālumā viens no otra, kaut tajā pat laikā bijā sasaistīti ar tādu kā saiti. Pēc ilgstošās stāvēšanas rindā pie kluba ieejas un pazemojošās mantības un drēbju iztaustīšanas devāmies augšup pa kāpnēm, lai nonāktu zālē, kurā šobrīd valdīja haoss starp vienas grupas nokārtošanos no skatuves un nākamās uzkārtošanos.
Skanēja klusināta nedzīvā mūzika un tauta pulcējās ap abām bāra letēm, lai iegādātos pa atspirdzinošam aliņam. Zāles viducītī izveidojuši no somām tādu kā uzbērumu uz grīdas sēdēja bariņš pusaudžu, kas acīmredzot pārcentās ar subkultūras atribūtu demonstrēšanu. Šaubos, vai vairākus metrus garā metāla ķēde, ko kāda meitene valkāja pie garajiem mežģīņu svārkiem, bija īpaši ērta. Mefisto pārtvēra manu skatienu un klusiņām iesmējās.
Uz sienas pie bāra letes atradās saraksts ar grupu uzstāšanās secību. Mefisto pajautāja kādam būdīgam čalim, kura grupa spēlēs nākamā un saņēmis atbildi pajautāja man, vai nevēlos alu. Nokautrējos gan no idejas, ka viņš man uzsauc, gan no tā, ka man negaršo alus. Kooperējoties ar to pašu būdīgo puiku viņš jau pēc mirkļa bija ieguvis divas puslitra plastmasas glāzes ar vēsu, dzeltenīgi rūgtenu šķidrumu. Apmulsusi satvēru man sniegto glāzi, izdvesu paldies un izdzēru mazu malciņu. „Tas ir mazāk pretīgs, kad tas ir auksts,” centos sev atgādināt.
Mefisto jau bija paguvis iedraudzēties ar šo raženo cilvēkbērnu, kas labprāt dalījās informācijā un vēl labprātāk ļāva cilvēkiem apiet rindu pēc mataino svētās dziras – alutiņa. Viņu sauca Rūdolfs. Jebšu Rūdis. Padevīgi devos viņiem līdz augšup pa metāla kāpnēm uz zāles ložu, kur novietojuši savus alutiņus uz letes sasēdāmies uz sola. Izbaudīju prieku tapt ignorēta, kamēr Mefisto ar mūsu jauno paziņu samērījās zināšanās par black metal un tam radniecīgajiem žanriem. Bezkaunīgi atspiedos pret viņa plecu un pievēru acis, tuvinādama savām lūpām glāzi vēsā alus. Kad atvēru acis, viņš uz brīdi pārsteigts paskatījās uz mani. Mazliet sabijos un nosēdos taisni. Laikam tomēr nebiju tik pašpārliecināta, cik man šķita.
Viņi turpināja sarunu, savukārt lejā uz skatuves sakās kārtējās grupas uzstāšanās. Rindā sastājās improvizētos mūku tērpos ģērbti mūziķi, kas, ja nemaldos, kopā veidoja jau kādā citā pasākumā redzētu grupu, kurās nosaukums man gan šķita ārkārtīgi grūti izrunājams. Viņiem vēl joprojām nebija bundzinieka, taču bungmašīnas izmantošana viņiem neliedza izklausīties kā sātaniskiem meža večiem.
Pēc pirmajiem pāris ģitāras rifiem abi mani puikas pievērsās skatuvei un steigšus iztukšojuši glāzes grasījās doties lejā pie skatuves. Mefisto pievērsa man pārmetumu pilnu skatienu, redzēdams manu vēl gluži pilno glāzi. Nebūtu gaidījusi no viņa ko tādu – viņš pacēla manu glāzi vienā rokā un ar otru roku viegliņām pavilka uz leju manu apakšžokli, pielikdams šo glāzi man pie lūpām. Mūsu jauniegūtais paziņa iesmējās. Padevīgi izdzēru rūgto šķidrumu vienā rāvienā, nelaimīgām acīm skatīdamās uz uzjautrināto Mefisto un vēl vairāk uzjautrināto Rūdi.
Pēc mirkļa izlavierējuši starp cilvēkiem, kas bija sasēdušies uz ložas kāpnēm, nonācām lejā. Piesardzīgi manevrējot nonācām zāles priekšā pie skatuves, kur pieenkurojāmies pie matu kratītāju rindas, lai kopā ar viņiem izbaudītu dziesmas pēdējās pulsācijas. Tūliņ pat atlaidām rokas, lai pēc dažu sekunžu ilgām ovācijām no jauna apskautu blakus stāvošo plecus un izkratītu no paurīšiem visu, kas lieks. Uz manas muguras atradās vismaz četru dažādu cilvēku rokas - priecājos, ka to starpā bija arī Mefisto roka. Kopā veidojām vismaz divdesmit cilvēku garu rindu, kas vienotā ritmā šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Lieki piebilst, ka aiz mums atradās vēl divas trīs tādas pat rindas.
Tiku izvilkta līdzi uzpīpēt – bija stājušies spēkā noteikumi attiecībā uz smēķēšanu klubu, bāru, ēdnīcu un kafejnīcu telpās, taču klubam bija tāds kā nožogots iekšpagalms, kurā notika cigarešu kvēpināšana jeb „svaiga gaisa elpošana” izsakoties pīpmaņu slengā. Man sala, jo nebiju paņēmusi no garderobes savu mēteli – pēc pieredzes zināju, ka klubu garderobistes mēdz būt gauži nīgras un ieteicams izņemt virsdrēbes tikai tad, ja nav nodoma tās nodot atpakaļ pēc piecām minūtēm.
Mefisto atklāja, ka Rūdis pazīst viņa māsu Beāti, un izturējās tā, it kā būtu atradis radinieku, par kura pastāvēšanu nebija nojautis visu savu mūžu. Pēc īsa brīža atgriezāmies kluba lielākajā zālē un izkratījām galviņas pie nākamās grupas, saāķējušies trijatā kopā.
Mefisto gluži mulsinoši bija aptvēris mani ap vidukli. Uz globālu notikumu fona tas gan nebija nekas dižs, taču līdzīgi daudziem citiem nesatraucos par kaut ko ārpus savas mazās pasaulītes. Izbaudīju savu viltus dzīvotgribu.
Turpināju arī to izbaudīt pie nākamās grupas, kas spēlēja kaut ko lēnu un melanholisku – nevēlos nodarboties ar sīku žanru klasifikāciju. Esmu pārliecinājusies, ka jebkura daudz man cienījama grupa rada žanru vai pārkāpj tā robežas, nevis strikti iekļaujas kādos kanonos.
Sēdējām trijatā uz metāla kāpnēm, kas veda uz kreiso ložu – ja neskaita nemitīgo staigāšanu, kas bija jāpiecieš, tā kopumā bija ļoti ērta vieta koncerta vērošanai. Vēlreiz izmēģināju atspiešanos pret Mefisto plecu, kā rezultātā viņš pievērsa man mazliet izbrīnītu skatienu un paziņoja Rūdim, ka es laikam jau sākot lūzt nost un esot jāapdomā došanās mājās gulēt - kas šajā gadījumā nozīmēja došanos uz dzīvokli, kura atslēgas mums bija uzticētas. Atkal samulsu - zināju, ka vēlos noklausīties vēl vairākas grupas, taču apzinājos arī to, ka būtu patīkami būt vienai pašai ar Mefisto.

4. Nodaļa, kurā apzinos savu sektantismu

Nezinu, kā īsti man tas izdevās, taču lielākā daļa manu draugu bija puiši. Iespējams, ka mazvērtības kompleksu dēļ neuzvedos tik stulbi kā vairums sieviešu, kas nemitīgi koķetēja un muldēja par visādām muļķībām. Brīžiem vienīgā vizuālā atšķirība starp mani un Mefisto bija mani apaļumi, tumšā matu krāsa un grims – ziemā pat īpaši neaizrāvos ar svārkiem un tamlīdzīgiem apģērba gabaliem, kas liedza pārvietoties vienādā ātrumā ar pārējiem un nosviest pakaļu uz zemes, lai apsēstos jebkur, kur labpatīkas.
Pirms attapos, mēs jokojot bija izveidojuši tādu kā savu sektu. Mēs – tas nozīmēja mani, Mefisto, Ūsiņu un Džimmiju. Bijām uzsākuši tādu regulāru izklaidi kā alkohola lietošanu skolas telpās. Būtiska nebija promiļu sasniegšana, bet jociņi no sērijas "literatūras stundu pie Jūrkalnes var izturēt vienīgi šmigā". Nenoliegšu, ka mēs ar Džimmiju pie Jūrkalnes dažreiz mēdzām ierasties pamatīgā ķitē. Ar kokainu sejas izteiksmi noklausījāmies viņas salkanajā vāvuļošanā par idealizētajiem latvju literātiem un centāmies klusēt, lai mūsu klasesbiedri nepamanītu mūsu nenoliedzami interesanto stāvokli. Lai arī kombinācijā ar leģendām par latviešu literatūru pāris promiles šķita tieši laikā. Ikvienam godprātīgam vēsturniekam zināms, ka tieši literāti visos laikos bijuši visštengrākie dzērāji - vīna dzērāji, alus dzērāji vai absinta tempēji, kas nekautrēdamies iemīļotajam alkoholam veltījuši arī dzejas rindas.
Savukārt mēs, nebūdami intelektuāļi vai literāti, visbiežāk dzērām nevis absintu, bet rumu ar kolu - litra tilpuma Coca Cola pudelīte neradīja aizdomas. Zaļo laumiņu ķeršana šķita saistoša vienīgi Mefisto un radās iespaids, ka arī viņš vairāk par to runā, nevis ar to nodarbojas. Tā kā mēs bijām izteikti nepilngadīga paskata bars, šaubījos, vai vēl kādam izņemot Džimmiju kādu no velna dzirām veikalā pārdod.
Lai arī puse mūsu sektas – es un Ūsiņš – nebija smēķētāji, šajā ziemā samērā strauji un nepatīkami sākām izjust uz savas ādas jaunos smēķēšanas ierobežojumus. Ilgu laiku skolotājas vairāk uzmanības pievērsa skolēnu uzvedībai stundās, nevis to paradumiem ārpus skolas. Vecāko klašu skolotājas pat īpaši nenosodīja smēķēšanu, vienīgi neoficiāli oficiālajā smēķētavā pie atkritumu konteineriem aiz skolas regulāri mēdza uzrasties mācību pārzine, kas centās panākt, lai tur apgrozītos vienīgi pilngadīgie vidusskolēni. Iespējams, ka šajā iecietībā bija vainojams fakts, ka daudzas skolotājās pašas bija smēķētājas.
Situācija spontāni mainījās. Ieviesa noteikumu par smēķēšanas aizliegumu skolas teritorijā, kas nozīmēja arī pīpētavas likvidēšanu. Atļaušos uzskatīt, ka mūsu skolas gadījumā tas vienīgi pasliktināja situāciju, jo smēķēt gājām uz tuvējo parku. Nu - vismaz pārējie gāja smēķēt, es vienīgi „turēju svecīti”. Vienmēr paticis sarunāties ar cilvēkiem, kas smēķē. Kaut kas viņos ir bezgala jūtīgs un ievainojams. Pat Anna melanholiski virpinot cigareti mēdza no bezrūpīgas japāņu multiplikācijas filmu varones pārvērsties skumjā klaunā.
Lai vai kā – uzskatu, ka labāk bija tad, kad izsmēķus sameta vienā konteinerā, nevis vēlāk, kad tie mēdza nonākt puķu dobēs un zālienos. Papildus tam pašvaldības policijai bija iepaticies spēlēt paslēpes – atsevišķi tās darbinieki bija iemanījušies pielavīties tik klusi, ka viņus ievēroja vienīgi tad, kad tie jau atradās aiz muguras un pieprasīja sniegt protokolam nepieciešamos datus.
Protams, mūsu sektas darbība neaprobežojās vienīgi ar dzerstīšanos, kurā iesaistījās visi, un pīpēšanu, kurā iesaistījās visi, izņemot mani un Ūsiņu. Bija arī mazāk nekaitīgas izklaides. Bijām iecienījuši bradāšanu pa pamestām vietām, eksperimentējām ar sprāgstvielām un reizēm arī paši ar sevi – nākas to piebilst kaut vai atceroties Ūsiņa eksperimentu ar mēģinājumu palikt nomodā nedēļu.
Mefisto ar Ūsiņu apgalvoja, ka esot mēģinājuši noturēt spiritisma seansus, taču tolaik šādām runām nepievērsu īpašu uzmanību. Visbeidzot gan nācās apjēgt, ka Ūsiņš līdzīgi kā es ja nu ne gluži neticēja Sātana eksistencei, tad negrasījās šo lāga zelli pielūgt, savukārt Mefisto arvien vairāk pietuvojās gluži citādai pārliecībai. Pentagrammu skrāpēšana visās iespējamajās vietās un sātanisma mantru vervelēšana man šķita tāda pat izrādīšanās kā viņa mūžsenais ādas mētelis.
Tolaik tas šķita tik pašsaprotami – nost visu pareizo un oficiālo, ka tik savdabīgāk un aizliegtāk. Nebija ne jausmas, cik tālu ikviens atsevišķais no mums nonāks.

3. Nodaļa, kurā tomēr nav tik štruntīgi, kā šķita

Atgriežoties skolā mēs ar Mefisto klusējām. Noskanēja zvans uz stundu, un es aizelsusies skrēju augšup pa kāpnēm uz trešo stāvu, lai nenokavētu literatūras stundu. Gar gurnu sitās mana neskaitāmas reizes salāpītā, aprakstītā, ar saspraužamajām adatām un piespraudēm nosētā soma. Ieskrēju klasē pirms literatūras skolotājas ierašanās un aizelsusies nosēdos savā ierastajā vietā - pēdējās solu rindas kreisajā pusē blakus Džimmijam, kurš gluži lāciskā manierē ieņurdējās, it kā apstiprinādams, ka ir pamanījis manu ierašanos.
Pasveicināju Annu un pārslīdēju ar skatienu mūsu izcilajam klases sastāvam. Te nu viņi bija – lecīgais repa piekritējs Kristaps, kas mūs ar Annu klaji saukāja par kroplēm, blondi rozā veidojums, kas atsevišķi dēvējās par Līgu un Lauru, klusais skeiteris Guntis un vairāki samērā neitrāli personāži. Bija iedomīgā Ivita, kas kaut kā nebija iemācījusies tikt galā ar savām ūsiņām un reti sarunājās ar klasesbiedriem, bija Māris, kurš līdzīgi Kristapam bija aizrāvies ar melnādaina puikas tēlošanu, taču reti ieradās skolā. Bija klases klauns Kaspars, kas savu reiz kopā ar Gunti mēdza novest klasi līdz histēriskiem smieklu krampjiem. Lielākoties gan nemēdzu ar viņiem īpaši kontaktēties, lai arī bija tādi vienkārši, jauki cilvēki kā mūsu sirsnīgā, apaļīgā Maija, kas palika ārpus mana redzesloka gluži nepelnīti.
Taču Džimmijs bija īpašs cilvēks. Man īpašs. Viņš bija slaids, tumšmatains, sprogains un ārkārtīgi garš un viņa zemā balss ikvienam, ar ko viņš saskārās, lika apjaust, ka viņu priekšā stāv neparasti labsirdīgs milzenis. Mazliet izskatījās pēc indiāņa. Viņam bija zemākā balss, ko jebkad esmu dzirdējusi. Tolaik es ticēju, ka viņam vajadzētu radīt savu reliģiju. Viņam padevās dziļi un vienkārši vārdi.
„Cilvēki ir zvēriņi” viņš reiz teica, caururbdams mani ar savām siltajām, brūnajām acīm. „Ir bebrīši un ir posmtārpiņi, kas savukārt ir bebrīšu līdzskrējēji. Bebrīši ir jaukie, pūkainie cilvēciņi, savukārt posmtārpiņi ir tie garlaicīgie nūģi, kas bebrīšiem pielīp un velkas līdzi. Vēl ir tādi mazie niknonīši, kas grib būt līderi- ir švainīši un vilciņi. Vilciņi aplaužas un neko nesasniedz, bet švainīši aiziet un lielo ozolzīļu pļavu un pārtop lielos kārpu švainīšos. Kārpu švainīšiem pieder visa manta un vara, jo viņi jau kopš bērnības baroja un attīsta sevī nepieciešamās īpašības, lai valdītu par citiem.”
Tobrīd gan viņš klusēja un ar nolemtības pilnu sejas izteiksmi noskatījās, kā uz kodīgi saldu smaržu mākonīša klasē iepeldēja mūsu blondā, ekstravaganti tērptā literatūras skolotāja Jūrkalne, kuras puscaurspīdīgā blūzīte sedza divsimt kilogramus dzīvsvara. Klases kolektīvs sastinga. Viņas krūšturis, kura plecu lences acīmredzot bija platākas par manu bikšu jostu, bija skaidri saredzams caur aizkariem līdzīgā auduma aizsegu, un vēders sagūlās divos blāķos, kas šķita kā vēl divi pāri krūšu. Koši krāsotās, plānās lūpas sedza divas nevainojamas rindas mākslīgo zobu, kuras viņa, sekodama amerikāņu filmu piemēram, atsedza bīstamā hiēnas smīnā ikreiz, kad jutās nervoza. Parasti viņas mazās sivēntiņa ačteles nodeva viņas patiesos nolūkus.
Pēc sena ieraduma viņa uzrunāja telpā esošos astoņpadsmit un deviņpadsmit gadus vecos jauniešus par bērniem un sāka stāstījumu par Eduardu Veidenbaumu, īpaši iedziļinādamās detaļās, kas atbilda viņas tieksmei saskatīt literatūrā romantiskus sižetus. Viņa atzina vienīgi autorus, kuri bija pierādījuši savu lokāmību un piemērotību visām varām, esot obligātās literatūras sarakstā vismaz kopš 1920. gada, un centīgi pie jebkuras izdevības pūlējās ievadīt skolēnus savas personiskās Raiņa mīlēšanas kamasutras noslēpumos. Noteikums izdzīvošanai šajās stundās bija viens - rātni klusēt.
Rātni noklusēju pilnas 40 minūtes, aizsapņojusies par gaidāmo pasākumu un pat nesarakstīdamās ar Džimmiju. Parasti pāri galdam klejoja mazas lapiņas, kuras izraibināja dumjas frāzes un muļķīgi zīmējumi. Man šķiet, viņš bija redzējis mūs ar Mefisto šorīt kopā, kad nācām no pīpētavas. Īsu brīdi viņš paskatījās uz mani un viltīgi pasmaidīja. Zinot visu, bet neko nesakot. Viņam piemita brīnišķīgā īpašība neuzmākties ar savām idejām. Biju pārliecināta, ka viņš bija mūs redzējis.
Tad nu beidzot biju atbrīvota no Jūrkalnes gaudu ārijas. Atceros sajūsmas pilno kņudināšanu, kas pārņēma, kad stundas beigās beidzot drīkstējām iziet no klases. Milzīgs atvieglojums. Kaut kā no tās dienas pazudušas visas algebras un fizikas un angļu valodas. Ir tikai rīts ar Mefisto un koris novakarē. Ā - un mana ķermeņa mokošā pašattīrīšanās dažas stundas pēc pusnakts, ko gan vēlos pilnībā aizmirst.
Ir kaut kāds tukšums tajā, kas notika līdz korim. Pavadīju divas stundas bibliotēkā bakstoties pa internetu – aizrautīgi pētīju informāciju par slavenākajām spoku mājām. Arvien dīvaini, kas cilvēkam aiz bezdarbības mēdz uznākt. Šķiet, pēc šīm abām stundām biju spējīga no galvas uzzīmēt Amitivillas istabu iekārtojumu.
Kaut kādā nesaprotamā veidā attapos īstajā laikā aktu zālē starp pārējiem soprāniem. Atceros vienīgi sajūtu, stāvot uz aktu zāles podestiem un ļaujot skatienam ceļot pa ainavu, kas pavērās aiz milzīgajiem zāles logiem. Koki šķita sakārtoti uz pakalniem gluži kā koristi uz podestiem. Jeb koristi uz podestiem bija kā koki uz pakalniem. Zāles mirdzošais parkets un gaišās pasteļkrāsas sienas ļāva izvērst jebkādas bezjēdzīgas prātulas, šķita, ja itin jebkas nonākot šajā telpā kļūst jēgpilns.
Iesildot balsi galva pēkšņi bija tukša un dzidra kā stikla lode, elpošana no kaut kā, ko dara aizgūtnēm un nemanāmi, kļuva par izturības vingrinājumu un šķita, ka izelpojot tiek izšautas bultas- tik nemanāmas bija ieelpas un tik nepiedodami šķita izelpot neīstajā brīdī. Svarīgi piebilst, ka šīs izšautās bultas savainoja gan pašu, gan diriģentu un visu atlikušo kori.
Nošu raksts tik strauji ierakstījās smadzeņu trīsuļošanā, ka rimbuļi uz līnijām pārtapa sajūtās, kuras caur diriģenta roku vēzieniem smeldzīgi kā zaudēts maigums pārņēma katru ķermeņa šūnu, līdz dziesmai pārtrūkstot kādā kļūdainā vietā bija sajūta, ka kaut kas ticis atņemts. Vienīgi noslēdzot dziesmu un izturot šo mistēriju no pirmā elpas vilciena līdz pēdējai notij iestājās miers.
Mūsu diriģents bija ārkārtīgi garš vīrietis ar ļoti neparastu seju, kurā pagalam nesadzīvoja lielā mute, spicais deguns un mazliet izvalbītās, apaļās acis. Viņa samtainā basa balss kontrastēja ar viņa garo stāvu, taču tā šķita pašsaprotama, paraugoties uz viņa lielajām plaukstām, kas bija gludas, taču nenoliedzami stipras un vīrišķīgas. Nevienam no mums viņa izteiksmīgās lūpu kustības un pārspīlētās sejas izteiksmes nešķita muļķīgas, nevienu nemulsināja viņa spēja notreļļot jebkuras balss grupas notis – bijām cieši sasaistīta komanda, kurā itin viss šķita pašsaprotami.
Tomēr mūsu diriģents nenoliedzami bija tā persona, kas mūs ciešā mezglā saistīja kopā. Šis trīsdesmit gadus vecais puika prata mūs saraudināt un likt mums smieties, viņš mūs audzināja un reizē mācījās no mums. Tovakar tā laikam bija „Gaismas Pils” vai arī „Ar kristālspodriem Stariem”- atceros, ka kaut ko cītīgi slīpējām. Līdz elpas trūkumam un spēku izsīkumam malām nianses un nianšu variācijas, pārejas, kāpinājumus un slīpējām vietas, kurās teksts nebija skaidri saprotams.
Viņš dejoja, dziedāja un lamājās. Viņš solīja pēc mēģinājuma atsevišķus cilvēkus piekaut un vēlāk sūtīja meitenēm gaisa skūpstus sajūsmā par to, ka beidzot izdevies izprast sarežģītu vietu partitūrā un to nodziedāt pareizi. Viņam piezvanīja sieva, viņš ar savu mobilo telefonu rokā aizgāja uz otru zāles galu, un pēc pāris minūtēm atgriezies turpināja mēģinājumu.
Iztukšota un laimīga devos mājās pēc mēģinājuma un pēc visām likumsakarībām no kora mājup devos kopā ar seno cīņu biedru Ūsiņu- lieki piebilst, ka Ūsiņš ir īpašs cilvēks, un ne vien tāpēc, ka gaismas dievs. Viņš gan bija triku meistars un topošais jurists, taču sava pagānu dievības cienīga noteiktība viņam piemita. Ārēji viņš gan bija vienīgi maza auguma puisis ar pelēkām acīm un netīri blondiem, taisniem matiem, kas sniedzās mazliet pāri ausīm. Viņš ģērbās mazliet kā skeiteris – zinu, ka viņš man pamatīgi sadotu par šādu apzīmējumu, taču paraugoties uz viņa Converse kedām un apvalkātajām džinsa biksēm to nevarēja noliegt.
Es vairāk klausījos viņā nekā runāju pati. Viņa balss kā parasti bija mazliet pieklusināta un šķita, ka viņš runājot smaida. Šis bija mūsu kārtējais nihilisma vakars. Mēs kādu laiku runājām par pasaules gala izredzēm un kad jau iztēlojos milzu vilku, kam saskaņā ar skandināvu mitoloģiju būtu jāaprij sauli, saruna aizvirzījās uz tēmu par dzīves jēgu. Iestrēguši pie gājēju pārejas pateicoties luksofora sarkanajai gaismai aizsvilāmies strīdā par tās esamību vai neesamību. Laikam sākām runāt skaļāk. Laikam piesarku. Laikam kāds uz mums sāka blenzt. Laikam man bija vienalga. Šādos brīžos mani pārņēma sajūta, ka dzīvojam matriksā un viss ap mums ir programmas plāns, kā mūs pakļaut – automašīnas, karjera, izglītība un attiecības. Pastāstīju par to Ūsiņam un uz viņa ierosinājumu izmēģināt spēkus automašīnu apstādināšanā ar rokām atbildēju ar nervozu smieklu vētru un ieteicu viņam iesākumā pamēģināt ar domu spēku locīt karotes. Viņš izvilka no kabatas atslēgu saišķi un koncentrēja skatienu uz vienu no tām izlikdamies, ka tas viņam sagādā piepūli, kamēr locījos smieklos. Pat ja uz mums raudzījās desmitiem cilvēku, jutāmies uz šīs ielas vieni un neredzējām nevienu ap mums.
Tā bija ārkārtīgi savdabīga īpatnība, kas arvien šajā vecumā raksturoja to, kā jutos kopā ar draugiem. Apkārtējie pārstāja pastāvēt. Un bijām vienīgi mēs un emocijas, kas pārveidoja telpu ap mums.
Nonākuši pie krustojuma, kurā mūsu ceļi šķīrās, atvadījāmies ar sirsnīgu apskāvienu. Vēl vairākus metrus katrs savā ceļa pusē esot sakliedzāmies, arvien attālinādamies viens no otra. Protams, ka tobrīd mēs abi uzskatījām sevi par vienīgajiem cilvēkiem uz šīs planētas. Un viens otram mēs tādi bijām.

2. Nodaļa, kurā es pati nesaprotu, ko daru, bet ir labi

Gumijas garša gan neizzuda. Tā nepārstāja atgādināt par manu pacienāšanos ar vecmāmiņas zāļu skapja saturu. Nebija ne jausmas, kādas notecējušu termiņu un dažādu kaišu apkarojamās zāles bija rijusi un kā tās iedarbojās uz manu ķermeni, ko tik ļoti vēlējos nomērdēt. Jeb sodīt. Sodīt zemapziņā ticot, ka kaut kādā kritiskā stāvoklī viņš pie manis atgrieztos, sapurinātu un es atkal būtu meitiņa peciņa audzināmā līgaviņa. Dīvaini, kā cilvēki mēdz ieņemt pierē, ka laime spēj atnākt tikai pie vienām noteiktām durvīm noteiktā gadalaikā un noteiktās nedēļas dienās.
Skaļi iesmējos par šo muļķīgo domu. Nu nāks tevi glābt, ņuņņa tāda. Izejas bija vienīgi divas - tikt tam visam pāri un dzīvot, jeb smuki, mīļi izlaist asintiņas, aizrīties, nosmakt, nosalt... Iespēju bija fantastiski daudz. Mazohisma ceļi ir neizdibināmi. Tikpat neizdibināmi, cik neizdibināma dažkārt mēdz būt cilvēku muļķība, kas liek sapīties savās izjūtās un sāpināt sevi un citus.
Pamodos un paraudzījos spogulī, kas atklāja bālu ģīmi, ko steidzot uzlabot ar acu zīmuli, pūderi un citiem līdzekļiem. Sagraizītās rokas nosedzu ar „uz rokām maucamajām zeķēm” - adītajiem roku sildītājiem jeb kā viņus tur sauca. Patiesībā mani gan īpaši nesatrauca, ka kāds pamanītu, tomēr nevēlējos arī pārlieku demonstrēt bardaku savā dumjajā galviņā. Ja mani interesētu bārbijrozā blondīņu domas, diez vai valkātu armijas zābakus, tīšuprāt saplēstās zeķubikses un savus iecienītos metāla grabuļus un pričendāļus.
Galva bija pārsteidzoši skaidra. Nekādas histērijas. Ēstgribas nebija, tādēļ uzvilkusi mētelīti un uzmetusi plecā somu devos teciņiem uz skolu. Vaigus kņudināja vēsums un zem kājām šķīda smalkā ledus kārtiņa, kas klāja gandrīz izžuvušās peļķes un dubļus. Debesis iekrāsojās neparasti rožainā tonī, kas brīžiem pārvērtās tumši zilā vai violetā. Dzestrais gaiss mani sapurināja un nosolījos sev, ka šī būs pēdējā reize, kad daru sev pāri. Nekad vairs... Un nevajadzēja pat nekādu stulbu kraukli, lai sev to nosolītos – dzīvotgriba sūrstēja delmos un dega rīklē tik neizturami, ka vēlējos kliegt.
Skolā nonācu pārsteidzoši ātri. Vairumā gaiteņu gaisma vēl nebija iedegta. Atlika vien nosēsties gaitenī uz grīdas pie klases, kurā bija jānotiek pirmajai stundai. Garām pagāja cacu trijotne, kas man nepievērsa uzmanību. Tā kā man pašai šo solārijā cepināto būtņu atšķiršana sagādāja pamatīgas grūtības, nemaz nepūlējos ar viņām komunicēt.
Taču tad pamanīju, ka no neapgaismotā gaiteņa gala tuvojas kāds tēls, ko iztālēm atpazinu pēc milzīgajiem drediem un Demonia zābakiem, kas kontrastēja ar viņas slaido, trauslo augumu. Un te nu viņa bija – mana daiļā Anna. Apskaužami sešdesmit kilogrami, trīs pīrsingi – viens lūpā un divi uzacī, un trīs dažādu krāsu mākslīgās pīnes – violeta, sārta un zila. Viņa bija galvas tiesu īsāka par mani un lepojās ar īstenu Drēzdenes porcelāna lellītes sejiņu, kas gan itin nemaz neatbilda viņas mežonīgajam raksturam. Šodien viņa bija izvēlējusies uzkrāsot maigi rozā plakstiņus, lai izceltu koši zaļās kontaktlēcas, un uzvilkusi sarkanus, rūtainus svārciņus kopā ar baltu blūzīti. Ja vien nebūtu viņas mežonīgās anime frizūras un KISS dalībnieka cienīgo zābaku, Anna izskatītos pēc rātnas skolniecītes. Kā mēdz sacīt – ja tantei pieliktu riteņus, sanāktu tramvajs.
Anna pašāva zem dibena somu, kas bija tikpat grabažu apkarināta un saukļiem aprakstīta kā manējā, un pasāka savu ierasti bezrūpīgo čalošanu. Nebrīnījos, ka viņa visus šos mēnešus nebija pamanījusi manu nomāktību – viņas klātbūtnē tā gluži vienkārši pārstāja pastāvēt. Jebkas manī notiekošais izgaisa saskarē ar viņas vāvuļošanu par Ditu fon Tīsu un bezgaumīgi raibajām mūsu skolas Tokyo Hotel fanēm no devītās klases, kas uzdrīkstējās Annu imitēt. Pēc īsas vārdu apmaiņas man tika piešķirta MP3 atskaņotāja austiņa un biju spiesta sadalīt uzmanību starp Cradle Of Filth melodisko ķērkšanu un Annas sajūsminātajiem Mehāniskā Apelsīna pārstāstiem, kas gan pamatā bija atvainošanās par to, ka viņa šo grāmatu no manis bija aizņēmusies soloties to atdot pēc divām nedēļām, taču turēja pie sevis jau trīs mēnešus.
Pavadījām pļāpājot vairākas minūtes. Kaut kā pēdējā brīdī izlēmu neiet uz stundu. Līdz zvanam bija atlikušas vairāk kā piecpadsmit minūtes un izņemot man lojālo Annu gaitenī vēl nemanīju nevienu citu savu klasesbiedru. Atvadījos no Annas, kas mani aizvadīja ar viltīgu smīnu un solījumu atstāstīt stundā uzzināto. Neatceros, ko toreiz kavēju. Nav svarīgi. Vienkārši saldā apziņa, ka dari kaut ko, ko nedrīkst. Paņēmu garderobē savu mēteli un cenzdamās izvairīties no divām savas klases šausmīgākajām cacām izlavījos no skolas.
Izlēmu izniekot šo rīta cēlienu pastaigājoties parkā pie skolas. Negaidot uzdūros Mefisto. Par spīti ilgstošai čomu būšanai viņš man vēl joprojām šķita kā neatvairāms kritušais eņģelis. Viņa ideālo seju ieskāva mežonīgas medus krāsas krēpes, kas krita pār pleciem kontrastējot ar viņa melnā, apvalkātā ādas mēteļa sasprēgājušo faktūru. Viņa acis šķita biedējoši zilas un caururbjošas, taču zināju, ka tās spēj būt arī maigas un mierinošas. Neticami, ka kādam patiesi spēja būt šāda renesanses eņģeļa seja – nevainojama, pienbalta āda un koši sārtas lūpas. Pasveicināju viņu un viņš pasmaidīja atsedzot mazliet nosmēķētos zobus. Nu labi - tik ideāli varbūt nemaz nebija.
Noskanēja zvans un sēdējām uz kāpnēm pie skolas galvenajām durvīm – tas īpaši bieži nemēdza izmantot, jo daudz ērtāk bija ienākt skolā no stāvlaukuma puses, ejot caur garderobi. Tā nu saldējām pakaļas uz gludā betona, kas par laimi nebija mitrs. Manuprāt, nav nepieciešams sīkāk aprakstīt manu skolu – tai līdzīgu septiņdesmito gadu padomju arhitektūras veidojumu Latvijā ir desmitiem, varbūt pat simtiem. Vienādas baltu ķieģeļu ēkas ar lieliem logiem. Mūsu skolas apkārtnē auga baltas un sārtas mežrozes, kā arī vairākas kastaņas, savukārt otrpus ceļam pletās parks ar celiņiem, tiltiņiem, kanāliem, skulptūrām un vairākiem desmitiem retu koku sugu.
Es pat vairs neatceros, kā sapazināmies. Laikam sākotnēji Mefisto bija nedaudzu, ārkārtīgi juceklīgu sarunu biedrs. Atceros, reiz bija kaut kas par sniegu. Tā bija brīvstunda. Sēdējām uz palodzes eksponējot viens otram perfekti nospodrinātus armijas zābakus un samērījāmies skandināvu mitoloģijas zināšanās. Sniegs spoguļojās viņa ledaini zilajās acīs un es nevilši pieskāros ar plaukstu radiatoriem. Tomēr silti. Tad vēl sekoja izlamāšana no kādas skolotājas puses. Neētiski sēdēt uz palodzes? Man gan šķita, ka pastāv tieša saikne starp viņas šķiršanās prāvu, mūsu pusaudžu vecumu un viņas nīgrumu. Lai nu būtu. Cita epizode bija vēls pavasaris vai agrs rudens un netīšā sastapšanās kādā citā brīvstundā. Es gandrīz paklupu garāmejot ieskatoties viņam acīs.
Pirms dažām dienām sēžot garlaicīgā algebras stundā – garlaicīgā, jo visi piemēri izpildīti un slinkums prasīt papildus uzdevumus – domāju par savām ierobežotajām finansēm un tuvojošos Melno Piektdienu jeb metāla maratonu līdz rīta gaismai. Ideja aizvilināt Mefisto uz to šķita ārkārtīgi vilinoša. Iespējams, ka vēl joprojām biju medikamentu iespaidā, kad torīt viņam par to ieminējos. Nesaistīju nekādas cerības ar šo braucienu, vienkārši vēlējos būt viņa tuvumā, kopā ar viņu iztrakoties pie smagas mūzikas un laikam jau arī dzīvot. Ļoti gribējās dzīvot – lai cik dīvaini tas torīt šķistu.
Zināju tikai to, ka man nebija ko zaudēt. Pēc neskaitāmajiem mēģinājumiem sev ko nodarīt biju attapusies, ka neatkarīgi no tā, ka sadomātu mans slimais prātiņš, ķermenis sagudrotu viltīgi plānu, kā saglabāt sevi neskartu. Rētas dzija un šķita, ka spēju panest jebkādu bezmiegu, jebkādu temperatūru un jebkāda ilguma pārtikas trūkumu. Lūzt jau tikai sirds.
Tajā dzestrajā rītā viņš kārtējo reizi mani uzaicināja aiziet viņam līdzi uzsmēķēt. Mēs gājām šķērsām pāri stāvlaukumam pie skolas un iegājām krūmājā. Ceriņu krūmu ielokā bija iemīdīta tāda kā pīpētava, kuras vidū atradās nīkulīga ābelīte.
Viņš atspiedās pret šo ābeli un ļāva saules gaismai rotaļāties ar cigaretes dūmiem un viņa garajiem, sprogainajiem medus krāsas matiem. Pārskaitīju dzimumzīmītes uz viņa kakla, taču man atkal sajuka.
Mēs runājām par kaut ko- īsti nezinu, ko. Kaut kādām senām rokgrupām, mūsu dumpīgajiem senčiem tālajos astoņdesmitajos vai arī sarkanvīna šķirnēm. Viņam tolaik bija melni lakoti nagi. Vispār jau nagu laka vien divreiz cilvēces vēsturē piedzīvojusi godu nonākt uz viņa nagiem, un šī bija viena no šīm neticamajām reizēm. Viņš mazliet likās kā bezdzimuma būtne, taču kautrības un spēka apvienojums apstiprināja pārliecību par viņa dzimuma piederību, jo jebkura meitene ar viņa seju būtu bezgala iedomīga.
Ieminējos par Melno Piektdienu. Varbūt vienkārši to nosapņoju vēl joprojām būdama zāļu iespaidā - viņš piekrita un pat sāka runāt par tādām praktiskām niansēm kā nakšņošana pēc koncerta. Biju domājusi kā ierasts izturēt līdz rīta gaismai un doties mājās ar pirmo transportu, kas dotos manas mājvietas virzienā, un viņa ideja par nakšņošanu pie viņa vecākās māsas šķita ļoti vilinoša.