11. Nodaļa, kurā viss ir ļoti gotiski

Salecos izdzirdot sava telefona mežonīgo zāģēšanu un rūkšanu. Paķērusi savu uzparikti nospiedu attiecīgo taustiņu lai pieņemtu zvanu. Mans satraukums vēl jo vairāk pieauga, kad sapratu, ka zvanītājs ir Mefisto. Savaldījos, lai neļautu savai elpai pārāk traki raustīties.
- Tu kaut ko gribēji?
- Man palika garlaicīgi un iedomājos, ka varbūt varētu kaut ko kopīgi padarīt.
- Kāpēc ne, mēs te ar Džimmiju sēžam mežā ar aliem. Vari nākt mūs sameklēt.
- Kurā mežā?
- Netālu no tavām mājām, tajā mežā ar tiem vecajiem kapiem.
- Es laikam zinu. Nāku ārā, kad būšu tuvāk, uzzvanīšu.
- Labi.
Viņš nolika klausuli un manā krūškurvī sirds dauzījās kā gumijas bumbiņa, kas ar pamatīgu būkšķi atsizdamās pret visām sienām lēkā no viena telpas gala uz otru.
Steidzīgi savilku mugurā kaut ko, kas, manuprāt, varēja būt saistošs Mefisto skatienam un izmisīgi nopūlējos uzlikt makijāžu. Roka trīcēja un šķidrā acu kontūrzīmuļa līnija aizgāja šķībi tik daudzas reizes, ka beigās padevos un gluži vienkārši uzklāju sev uz skropstām skropstu tušu un ietonēju lūpas ar lūpu spīdumu. Acis gan to berzēšanas atkal un atkal tīrot nost kosmētiku bija mazliet piesarkušas, taču cerēju, ka tās vēsumā atgūsies no kairinājuma.
Devos prom cerēdama, ka neuzskriešu nevienam no vecākiem. Par laimi, viņi ieradās tikai tad, kad jau atrados labu gabalu no mūsu kāpņu telpas. Redzēju pa gabalu kā mamma izkāpj no automašīnas un priecājos, ka esmu pārāk tālu, lai viņa mani redzētu.
Diena tuvojās noslēgumam un ziemas ainavu iekrāsoja sarkanīgi toņi. Steidzīgiem soļiem virzījos cauri mežam un sasniegusi kapsētu sākotnēji nespēju iedomāties, kur īsti Mefisto ar Džimmiju varētu atrasties. Pēc mirkļa iešāvās prātā, ka viņi varētu būt tālākajā kapsētas galā, kur atradās Johana kapliča. Šī nojauta izrādījās nekļūdīga – pie kapličas atradās ne vien Džimmijs un Mefisto, bet arī Anna un kāds puisis, ko nepazinu.
Rūpīgi nopētīju šo svešinieku tuvodamās kapličai. Taukaini plecu garuma mati nenosakāmā blondās krāsas tonī, seja ar plānām lūpām un vasaras raibumiem nosētu neizteiksmīgu degunu un pelēkas acis. Mazliet apaļīgs un tērpies kamuflāžas raksta biksēs un melnā jakā ar kapuci, ko rotāja apdruka ar kāda Skyforger albuma vāciņa bildi. Netīri šņorzābaki kā jau mums visiem – it kā šiem meža celiņiem būtu iespējams tikt cauri nenosmērējot apavus.
Apvaldījusi aizvainojumu par to, ka netiku uzaicināta uzreiz, ar plašu vēzienu teatrāli ar visiem sasveicinājos un nosēdos blakus Mefisto, kurš mani iepazīstināja ar Dāvi – izrādās, tā sauca šo man nepazīstamo puisi ar vasaras raibumiem nosēto seju.
Anna bija aizrāvusies sarunā ar Džimmiju un izrādīja interesi par manu ierašanos tikai mirklī, kad apsēdos uz kapličas apmales blakus Mefisto. Tikko aizsmēķējusi cigareti viņa paspēra dažus soļus ar saviem Džina Saimonsa cienīgajiem zābakiem un gandrīz paklupdama ar pamatīgu spiedzienu mani apkampa ar vienu roku, otru roku pacēlusi sev augstu virs galvas, lai nenodedzinātu man ar cigareti neizdedzinātu matus. „Es jau gribēju džekiem teikt, lai uzgrabina tev lai tu velcies šurp. Man kā parasti nav kredīta.” Viņa nostājusies taisni mazliet paliecās uz aizmuguri un atgāzusi galvu ievilka un izpūta pamatīgu dūmu mutuli mazliet atliekusi uz aizmuguri galvu. Pēc tam viņa kādu brīdi turēja cigareti labajā rokā atbalstījusi tās elkoni kreisajā plaukstā un aizrautīgi klausījās Džimmija sarunā ar Mefisto, ik pēc mirkļa ievilkdama dūmu ar tādu pat žestu. Mazliet aizdomājos par to, kāpēc gan viņai nav milzīgi garš iemutis.
„Un alu nepaņēmi?” Dāvis jokojot mēģināja aizsākt sarunu, „Nekas iedošu vienu no savējiem.”
Protams, nevarēja būt ne runas par šādas laipnības noraidīšanu. Pieņēmu man piedāvāto pudeli rūgtā šķidruma un ļāvu, lai Mefisto man to atver. Klusībā pie sevis nopūtos, ka laikam jau nākamais solis būs tāds, ka es pieņemšu draudzīgu piedāvājumu uzpīpēt, taču, par laimi, savas cigaretes katrs no šeit esošajiem rūpīgi sargāja un nemaz negrasījās veikt šādu izšķērdību. Mefisto atvēris alu vienlaikus man to ar labo roku pasniedza un aplika man ap plecu savu kreiso roku. Izdevās nomierināt pēdējās trīs diena ilgušo satraukumu. Ierāvu malku rūgtā dzēriena un klusītiņām noskurinājos. „Labs, ne? Užava.” negaidot no manis atbildi noteica Dāvis un pievērsās koķetēšanai ar Annu.
Par spīti manai nesmēķēšanai un ne īpaši izteiktajai patikai pret alu jutos labi un ērti. Piespiedu vaigu Mefisto plecam un sajutu aromātu, kurā sajaucās cigarešu dūmi, viņa šampūns un ādas jaka. Kādu brīdi vienīgi klusēju. Kaut kā visi pārējie mani ne īpaši interesēja.
„Eu, tu guli?” Mefisto mani pabakstīja un iesmējās. „Nē.” Apmulsusi izdvesu un saņēmu aizrādījumu par to, ka turu alus pudeli kā mikrofonu un ļauju tam atšālēties. Atbildot uz to ievilku kārtīgu malku rūgtenās dziras un taisnojos, ka dzeru lēnām un izbaudot. Visā kopumā šī atbilde tika atzīta par labu esam un Dāvis kaunināja Mefisto, ka viņš savukārt tempjot alu kā govs ūdeni. Mefisto uz to atbildēja ironiski piebilstot, ka Dāvis viņam esot izpīpējis visas cigaretes un palūdza Džimmijam pasviest viņam vienu zārka naglu.
Dūmi neizbēgami ar gaisa plūsmu cirtās man sejā, taču man bija vienalga. Viņš bija tuvu un līdz ar to viss kļuva silts un tīrs un gaišs. Cik nu gaišs un silts var būt ziemas novakarē saldējot pakaļu kapos...
Anna bija jūtami iesilusi un uzvedās ārkārtīgi teatrāli. Viņa atvienoja vadus no sava jaunā, ar MP3 atskaņošanas funkciju aprīkotā telefona, un uzstādījusi to uz vislielāko skaļumu atskaņoja mums visiem par prieku un šausmām Type O Negative dziesmiņu par puiku ar divām draudzenēm un uzsāka dejot, pēc mirkļa parāvusi mani aiz rokas, lai dejoju līdz ar viņu. Dejot pie šīs dziesmas bija gājiens, ko bijām netīšām ietrenējušas garlaicības māktas ākstīdamās pie viņas mājās, tādēļ bija pavisam viegli pārvarēt kautrību un sinhroni ar viņu izpildīt mūsu iestudēto horeogrāfiju. Pēc pāris minūšu šādas māžošanās mani pārņēma mežonīga smieklu lēkme, kas tūlītēji pielipa arī Annai, savukārt Dāvis pieprasīja striptīzu un atbildē saņēmis vēl skaļāku smieklu šalti palūdza Annai iedod telefonu, lai pārskatītu tajā saglabātās dziesmas.
Kad nosēdos atpakaļ blakus Mefisto, viņš par laimi bija uzsācis tukšot man pasniegto alu. Lai arī nesajūsmināja doma, ka viņš varētu piedzerties, priecājos, ka varu tikt vaļā no man iešķiebtās pudeles. Viņš aplika man ap vidukli roku un ar vieglu rokas kustība piedāvāja atpakaļ alu. Ierāvu malciņu un sāku klepot no rūgtuma. Pamatīgi apšaubīju iespējamību, ka tas man jebkad iegaršosies.
Un tad nu saskaņā ar pilnīgi visiem sviestmaizes likumiem sāka zvanīt mans sasodītais telefons. Protams, ka zvanītāja bija mana māmiņa, un protams, ka nācās apsolīties, ka drīzumā došos mājās. Viņas uzstājīgā toņa dēļ šis „drīzumā” pārtapa par „pēc piecpadsmit minūtēm” un, kad noliku klausuli, man pat vairs nevajadzēja paskaidrot, ka, lai arī cik tas šķistu smieklīgi, viens no maniem apgādniekiem kategoriski pieprasījis no manis noteiktu rīcību.
Atvadījos no visiem un grasījos doties prom. Mefisto pieteicās mani pavadīt un klusējot devāmies cauri krēslainajam mežam. Tumsā bezkaunīgi satvēru viņa roku, kas gan atšķirībā no manējās bija ietērpta cimdā. Man par pārsteigumu viņš to ne vien neatgrūda, bet arī stingri satvēra savā.
Tumsa, kas mirguļoja cauri koku ķeburainajiem zariem, iekrāsojās tumši violetos toņos. Dažas zvaigznes gluži kā pārpratums un sarma uz cietās, melnās zemes kā vēl lielāks pārpratums.
Mēs pat nerunājām. Es nevilšus pametu sāņus skatienu un vēroju viņa eņģelim līdzīgo profilu, ko šī zilganā krēsla iekrāsoja vēsi metāliskā tonī. Viņa āda šajā krēslā šķita kobaltzila un elpas vērpetes veidoja tādus pat mutuļus kā cigarešu dūmi viņam smēķējot.
Mēs jau gājām garām veikaliņam, kas atradās netālu no manas mājas. Vēl joprojām nekā. Klusums, ko sacaurumoja manas sirds vājprātīgā dunēšana. Un tepat, tepat pirms manas mājas durvīm es gluži vai neizturēju: Ar veiklu rokas kustību gluži kā dejojot pavērsu viņu pret sevi un mirkli stāvējām raugoties viens otrā. Aptrūkās elpa, bija kaut, jutos muļķīgi. „Nu ko, līdz rītam!” izdvesu, it kā man nebūtu itin nekādu slēptu nodomu. Viņā lūpas tumsā vieglītiņām mirguļoja un viņš raudzījās manī ar tādu kā izaicinājumu. „Labi, čau!” es tēloti izdvesu, ar rādītājpirksta galu vieglītiņām paskāros viņa degungalam un devos pie savas kāpņu telpas durvīm.
Viņš nedarīja neko. Šķiet, viņš vienīgi mani provocēja. Varbūt arī kautrējās. Lai vai kā, es nospiedu durvju kodu, atvēru tās un ļāvu tām ar smagu troksni aizcirsties. Un tiklīdz šīs smagās durvis aizcirtās es sakņupu uz grīdas. Satvēru galvu rokās, jo mirkli tā pulsēja no tā, cik uzvilkta jutos. Iztaisnojos un devos augšup uz sava dzīvokļa durvīm. Izmakšķerēju atslēgas. Pēc mirkļa drēgno kāpņu telpas smārdu nomainīja ierastā iekštelpu smarža.