5. Nodaļa, kurā ir baigi labi

Tad nu bijām ar Mefisto norunājuši doties uz izkratīt no galvām pēdējās smadzeņu paliekas dunošas metāla mūzikas pavadībā. Lai arī Ūsiņš un Džimmijs sākotnēji bija izteikušies, ka labprāt dotos uz šo pasākumu kopā ar mums, abiem uzradās citi plāni, par ko jutos viņiem ārkārtīgi pateicīga.
Satraukta izdzīvoju pēdējo mācību stundu. Ģeometrijā bija kaut kādas stereometrijas formulas un stari, kas krustoja trapeces un paralēlskaldņus. Es vieglām pirkstu kustībām skicēju uzdevumos aprakstītās figūras un iztēlojos tās lidojam gaisā- puscaurspīdīgas kā matēts stikls. Formulas pašas uzpeldēja manā galvā un pēc aptuveni divdesmit minūtēm nodevu kontroldarba lapu un atviegloti nopūšoties izgāju no klases, kurā mani klasesbiedri galvu saķēruši vēl cīnījās ar stereometrijas uzdevumiem. Džimmijs uz mani mazliet nervozi paskatījās un nolieca galvu pār sava uzdevuma lapu.
Mefisto gaidīja mani ārā pie skolas ēkas. Kad tuvojos, viņš pabeidzis smēķēt savu cigareti un nodzēsa to ar zābaka papēdi, izsmērēdams pret trotuāru. Kaut kā pašvaldības policijas iespējamais tuvums viņu nesatrauca. Varētu arī būt, ka viņš centās izrādīties.
Pusceļā uz vilciena staciju iegriezāmies kādā veikaliņā iegādāties proviantu. Iegādājāmies katrs pa divām hamburgeru imitācijām, kuras mums iedeva uzsildītas mikroviļņu krāsnī neizņemot no plēves. Papildus tam nopirkām litra tilpuma Coca Cola pudeli.
Sēdējām uz soliņa pie dzelzceļa stacijas nesteidzīgi piebeidzot savu neveselīgo, taču sātīgo maltīti. Sasilusī plēve nemaz netraucēja,. toties drēgnais smārds, kas dvašoja no piegānītās ēkas, itin nemaz nebija patīkams. Mefisto aizsmēķēja cigareti, pabeidzis maltīti krietni ātrāk par mani. Mēs sēdējām viens otram līdzās gluži neveiklā klusumā un es apraudzīju kabatas spogulītī savu acu tumšo krāsojumu. „Tu šodien labi izskaties,” viņš izdvesa gandrīz bez skaņas un sajutu, kā paātrinās mana sirdsdarbība. Cerēju, ka neesmu pārāk piesarkusi.
Beidzot pienāca vilciens. Izvēlējāmies pirmo vagonu un zibenīgi uzkāpuši pa tā pakāpieniem pēc mirkļa nonācām vagonā, kur izvēlējāmies sēdekli, kurā mums nebūtu jāsēž iepretim citiem pasažieriem. Iegādājušies no konduktores biļeti atkal sastingām neomulīgā klusumā. līdz Mefisto no savas somas izķeksēja MP3 atskaņotāju un piedāvāja man vienu no tā austiņām. Visu ceļu pavadījām klusējot, vērojot ainavu aiz loga un ar vienu ausi klausoties mūziku. Klausījos visdažādākos smagmes ansambļus, kuru starpā atpazinu vien tādas plaši pazīstamus veidojumus kā Immortal, Satyricon un Burzum, kamēr aiz loga garām pazibēja purvaiņu un pamestu fabriku ainas. Centos savaldīties un neblenzt uz Mefisto, vērodama viņu vien vārgajā atspulgā, kas bija redzams uz vilciena loga stikla. Raudzījos ārā patiesībā pētīdama viņu. Tik tuvu, ka varētu pieskarties.
Nonākuši gala stacijā izvēlāmies no vilciena un steidzāmies uz Vecrīgu, kur Mefisto bija paredzēts tikties vecāko māsu, lai saņemtu viņas dzīvokļa atslēgas. Lai arī biju apņēmusies palikt nomodā līdz rītam, doma par pārnakšņošanas vietu tepat pilsētā šķita ārkārtīgi patīkama. Es gan tiku brīdināta, ka runa ir par vienistabas dzīvokli ēkā bez centrālās apkures, un labierīcības tajā esot vienas uz visu stāvu - kopējas ar kaimiņiem, taču mani nomierināja pavēstot par elektriskā sildītāja un vairāku segu esamību.
Sastapām Mefisto vecāko māsu pie skaņas ierakstu veikala Randoms, kur Mefisto no viņas saņēma dzīvokļa atslēgas pēc apskāviena, īsas vārdu apmaiņas un viltīga skatiena manā virzienā. Nevilšus mēģināju viņus salīdzināt, taču tas šķita gluži neiespējami – viņa bija maza auguma krāsotā rudmate ar zaļganām, ieslīpām acīm un bezkaunīgi sulīgām lūpām, līdzību varēja saskatīt vienīgi viņu abu deguna izliekumā un viņiem raksturīgajā runas manierē.
Mefisto mūs iepazīstināja, nodēvējot mani par „galīgi jocīgu metālisti – iedomājies, viņa nesmēķē” un nosaucot Beāti par „savu leģendāro pasaules klaidoni māsu”. Šī rudā būtne apgalvoja, ka steidzas uz kādas draudzenes dzimšanas dienas pirti un uzmetusi skatu pulkstenim paziņoja, ka gandrīz jau kavē. Pēc diezgan dīvainas grimases, kas laikam vēstīja par spontāni radušos ideju, mums tika paziņots, ka klubs, kurā šovakar notiek Melnā Piektdiena, esot viņai pa ceļam un viņa mūs labprāt aizvedīšot. Savu automašīnu viņa bija novietojusi turpat netālu pie RTU ēkas – pēc īsa brīža bijām tur nonākuši un sasēdāmies tajā.
Man par nepatiku Mefisto nosēdās automašīnas priekšējā sēdeklī blakus māsai. Nokautrējos par šo nepatiku. Viņš taču bija vienīgi čoms. Vismaz tā sev centos iestāstīt.
Brauciena laikā radās sajūta, ka neeksistēju – Mefisto aizrautīgi sarunājās ar savu elfam līdzīgo māsu. Kamēr izriņķojām visus nepieciešamos pagriezienus lai nonāktu uz Brīvības ielas, jau sajutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai, kas gan noplaka, tiklīdz Beāte sāka izrādīt interesi par mani. Uzsākām sarunu par mācībām mūsu skolā – uzzināju, ka arī viņa pārcietusi skolotāju Jūrkalni. Kad Mefisto sāka garlaikot mūsu vāvuļošana, viņš ieslēdza auto magnetolu un steidzīgi sameklēja kaut ko atbilstošu savai gaumei – lieki piebilst, ka to acīmredzot bija izveidojusi Beāte, lai arī pēc viņas oranžās jakas, zilajām džinsa biksēm un indiešu stila auskariem to nevarēja pateikt.
Beāte mūs izlaida no mašīnas tieši pie kluba. Nonākuši iekštelpās turējāmies noteiktā attālumā viens no otra, kaut tajā pat laikā bijā sasaistīti ar tādu kā saiti. Pēc ilgstošās stāvēšanas rindā pie kluba ieejas un pazemojošās mantības un drēbju iztaustīšanas devāmies augšup pa kāpnēm, lai nonāktu zālē, kurā šobrīd valdīja haoss starp vienas grupas nokārtošanos no skatuves un nākamās uzkārtošanos.
Skanēja klusināta nedzīvā mūzika un tauta pulcējās ap abām bāra letēm, lai iegādātos pa atspirdzinošam aliņam. Zāles viducītī izveidojuši no somām tādu kā uzbērumu uz grīdas sēdēja bariņš pusaudžu, kas acīmredzot pārcentās ar subkultūras atribūtu demonstrēšanu. Šaubos, vai vairākus metrus garā metāla ķēde, ko kāda meitene valkāja pie garajiem mežģīņu svārkiem, bija īpaši ērta. Mefisto pārtvēra manu skatienu un klusiņām iesmējās.
Uz sienas pie bāra letes atradās saraksts ar grupu uzstāšanās secību. Mefisto pajautāja kādam būdīgam čalim, kura grupa spēlēs nākamā un saņēmis atbildi pajautāja man, vai nevēlos alu. Nokautrējos gan no idejas, ka viņš man uzsauc, gan no tā, ka man negaršo alus. Kooperējoties ar to pašu būdīgo puiku viņš jau pēc mirkļa bija ieguvis divas puslitra plastmasas glāzes ar vēsu, dzeltenīgi rūgtenu šķidrumu. Apmulsusi satvēru man sniegto glāzi, izdvesu paldies un izdzēru mazu malciņu. „Tas ir mazāk pretīgs, kad tas ir auksts,” centos sev atgādināt.
Mefisto jau bija paguvis iedraudzēties ar šo raženo cilvēkbērnu, kas labprāt dalījās informācijā un vēl labprātāk ļāva cilvēkiem apiet rindu pēc mataino svētās dziras – alutiņa. Viņu sauca Rūdolfs. Jebšu Rūdis. Padevīgi devos viņiem līdz augšup pa metāla kāpnēm uz zāles ložu, kur novietojuši savus alutiņus uz letes sasēdāmies uz sola. Izbaudīju prieku tapt ignorēta, kamēr Mefisto ar mūsu jauno paziņu samērījās zināšanās par black metal un tam radniecīgajiem žanriem. Bezkaunīgi atspiedos pret viņa plecu un pievēru acis, tuvinādama savām lūpām glāzi vēsā alus. Kad atvēru acis, viņš uz brīdi pārsteigts paskatījās uz mani. Mazliet sabijos un nosēdos taisni. Laikam tomēr nebiju tik pašpārliecināta, cik man šķita.
Viņi turpināja sarunu, savukārt lejā uz skatuves sakās kārtējās grupas uzstāšanās. Rindā sastājās improvizētos mūku tērpos ģērbti mūziķi, kas, ja nemaldos, kopā veidoja jau kādā citā pasākumā redzētu grupu, kurās nosaukums man gan šķita ārkārtīgi grūti izrunājams. Viņiem vēl joprojām nebija bundzinieka, taču bungmašīnas izmantošana viņiem neliedza izklausīties kā sātaniskiem meža večiem.
Pēc pirmajiem pāris ģitāras rifiem abi mani puikas pievērsās skatuvei un steigšus iztukšojuši glāzes grasījās doties lejā pie skatuves. Mefisto pievērsa man pārmetumu pilnu skatienu, redzēdams manu vēl gluži pilno glāzi. Nebūtu gaidījusi no viņa ko tādu – viņš pacēla manu glāzi vienā rokā un ar otru roku viegliņām pavilka uz leju manu apakšžokli, pielikdams šo glāzi man pie lūpām. Mūsu jauniegūtais paziņa iesmējās. Padevīgi izdzēru rūgto šķidrumu vienā rāvienā, nelaimīgām acīm skatīdamās uz uzjautrināto Mefisto un vēl vairāk uzjautrināto Rūdi.
Pēc mirkļa izlavierējuši starp cilvēkiem, kas bija sasēdušies uz ložas kāpnēm, nonācām lejā. Piesardzīgi manevrējot nonācām zāles priekšā pie skatuves, kur pieenkurojāmies pie matu kratītāju rindas, lai kopā ar viņiem izbaudītu dziesmas pēdējās pulsācijas. Tūliņ pat atlaidām rokas, lai pēc dažu sekunžu ilgām ovācijām no jauna apskautu blakus stāvošo plecus un izkratītu no paurīšiem visu, kas lieks. Uz manas muguras atradās vismaz četru dažādu cilvēku rokas - priecājos, ka to starpā bija arī Mefisto roka. Kopā veidojām vismaz divdesmit cilvēku garu rindu, kas vienotā ritmā šūpojās uz priekšu un atpakaļ. Lieki piebilst, ka aiz mums atradās vēl divas trīs tādas pat rindas.
Tiku izvilkta līdzi uzpīpēt – bija stājušies spēkā noteikumi attiecībā uz smēķēšanu klubu, bāru, ēdnīcu un kafejnīcu telpās, taču klubam bija tāds kā nožogots iekšpagalms, kurā notika cigarešu kvēpināšana jeb „svaiga gaisa elpošana” izsakoties pīpmaņu slengā. Man sala, jo nebiju paņēmusi no garderobes savu mēteli – pēc pieredzes zināju, ka klubu garderobistes mēdz būt gauži nīgras un ieteicams izņemt virsdrēbes tikai tad, ja nav nodoma tās nodot atpakaļ pēc piecām minūtēm.
Mefisto atklāja, ka Rūdis pazīst viņa māsu Beāti, un izturējās tā, it kā būtu atradis radinieku, par kura pastāvēšanu nebija nojautis visu savu mūžu. Pēc īsa brīža atgriezāmies kluba lielākajā zālē un izkratījām galviņas pie nākamās grupas, saāķējušies trijatā kopā.
Mefisto gluži mulsinoši bija aptvēris mani ap vidukli. Uz globālu notikumu fona tas gan nebija nekas dižs, taču līdzīgi daudziem citiem nesatraucos par kaut ko ārpus savas mazās pasaulītes. Izbaudīju savu viltus dzīvotgribu.
Turpināju arī to izbaudīt pie nākamās grupas, kas spēlēja kaut ko lēnu un melanholisku – nevēlos nodarboties ar sīku žanru klasifikāciju. Esmu pārliecinājusies, ka jebkura daudz man cienījama grupa rada žanru vai pārkāpj tā robežas, nevis strikti iekļaujas kādos kanonos.
Sēdējām trijatā uz metāla kāpnēm, kas veda uz kreiso ložu – ja neskaita nemitīgo staigāšanu, kas bija jāpiecieš, tā kopumā bija ļoti ērta vieta koncerta vērošanai. Vēlreiz izmēģināju atspiešanos pret Mefisto plecu, kā rezultātā viņš pievērsa man mazliet izbrīnītu skatienu un paziņoja Rūdim, ka es laikam jau sākot lūzt nost un esot jāapdomā došanās mājās gulēt - kas šajā gadījumā nozīmēja došanos uz dzīvokli, kura atslēgas mums bija uzticētas. Atkal samulsu - zināju, ka vēlos noklausīties vēl vairākas grupas, taču apzinājos arī to, ka būtu patīkami būt vienai pašai ar Mefisto.