4. Nodaļa, kurā apzinos savu sektantismu

Nezinu, kā īsti man tas izdevās, taču lielākā daļa manu draugu bija puiši. Iespējams, ka mazvērtības kompleksu dēļ neuzvedos tik stulbi kā vairums sieviešu, kas nemitīgi koķetēja un muldēja par visādām muļķībām. Brīžiem vienīgā vizuālā atšķirība starp mani un Mefisto bija mani apaļumi, tumšā matu krāsa un grims – ziemā pat īpaši neaizrāvos ar svārkiem un tamlīdzīgiem apģērba gabaliem, kas liedza pārvietoties vienādā ātrumā ar pārējiem un nosviest pakaļu uz zemes, lai apsēstos jebkur, kur labpatīkas.
Pirms attapos, mēs jokojot bija izveidojuši tādu kā savu sektu. Mēs – tas nozīmēja mani, Mefisto, Ūsiņu un Džimmiju. Bijām uzsākuši tādu regulāru izklaidi kā alkohola lietošanu skolas telpās. Būtiska nebija promiļu sasniegšana, bet jociņi no sērijas "literatūras stundu pie Jūrkalnes var izturēt vienīgi šmigā". Nenoliegšu, ka mēs ar Džimmiju pie Jūrkalnes dažreiz mēdzām ierasties pamatīgā ķitē. Ar kokainu sejas izteiksmi noklausījāmies viņas salkanajā vāvuļošanā par idealizētajiem latvju literātiem un centāmies klusēt, lai mūsu klasesbiedri nepamanītu mūsu nenoliedzami interesanto stāvokli. Lai arī kombinācijā ar leģendām par latviešu literatūru pāris promiles šķita tieši laikā. Ikvienam godprātīgam vēsturniekam zināms, ka tieši literāti visos laikos bijuši visštengrākie dzērāji - vīna dzērāji, alus dzērāji vai absinta tempēji, kas nekautrēdamies iemīļotajam alkoholam veltījuši arī dzejas rindas.
Savukārt mēs, nebūdami intelektuāļi vai literāti, visbiežāk dzērām nevis absintu, bet rumu ar kolu - litra tilpuma Coca Cola pudelīte neradīja aizdomas. Zaļo laumiņu ķeršana šķita saistoša vienīgi Mefisto un radās iespaids, ka arī viņš vairāk par to runā, nevis ar to nodarbojas. Tā kā mēs bijām izteikti nepilngadīga paskata bars, šaubījos, vai vēl kādam izņemot Džimmiju kādu no velna dzirām veikalā pārdod.
Lai arī puse mūsu sektas – es un Ūsiņš – nebija smēķētāji, šajā ziemā samērā strauji un nepatīkami sākām izjust uz savas ādas jaunos smēķēšanas ierobežojumus. Ilgu laiku skolotājas vairāk uzmanības pievērsa skolēnu uzvedībai stundās, nevis to paradumiem ārpus skolas. Vecāko klašu skolotājas pat īpaši nenosodīja smēķēšanu, vienīgi neoficiāli oficiālajā smēķētavā pie atkritumu konteineriem aiz skolas regulāri mēdza uzrasties mācību pārzine, kas centās panākt, lai tur apgrozītos vienīgi pilngadīgie vidusskolēni. Iespējams, ka šajā iecietībā bija vainojams fakts, ka daudzas skolotājās pašas bija smēķētājas.
Situācija spontāni mainījās. Ieviesa noteikumu par smēķēšanas aizliegumu skolas teritorijā, kas nozīmēja arī pīpētavas likvidēšanu. Atļaušos uzskatīt, ka mūsu skolas gadījumā tas vienīgi pasliktināja situāciju, jo smēķēt gājām uz tuvējo parku. Nu - vismaz pārējie gāja smēķēt, es vienīgi „turēju svecīti”. Vienmēr paticis sarunāties ar cilvēkiem, kas smēķē. Kaut kas viņos ir bezgala jūtīgs un ievainojams. Pat Anna melanholiski virpinot cigareti mēdza no bezrūpīgas japāņu multiplikācijas filmu varones pārvērsties skumjā klaunā.
Lai vai kā – uzskatu, ka labāk bija tad, kad izsmēķus sameta vienā konteinerā, nevis vēlāk, kad tie mēdza nonākt puķu dobēs un zālienos. Papildus tam pašvaldības policijai bija iepaticies spēlēt paslēpes – atsevišķi tās darbinieki bija iemanījušies pielavīties tik klusi, ka viņus ievēroja vienīgi tad, kad tie jau atradās aiz muguras un pieprasīja sniegt protokolam nepieciešamos datus.
Protams, mūsu sektas darbība neaprobežojās vienīgi ar dzerstīšanos, kurā iesaistījās visi, un pīpēšanu, kurā iesaistījās visi, izņemot mani un Ūsiņu. Bija arī mazāk nekaitīgas izklaides. Bijām iecienījuši bradāšanu pa pamestām vietām, eksperimentējām ar sprāgstvielām un reizēm arī paši ar sevi – nākas to piebilst kaut vai atceroties Ūsiņa eksperimentu ar mēģinājumu palikt nomodā nedēļu.
Mefisto ar Ūsiņu apgalvoja, ka esot mēģinājuši noturēt spiritisma seansus, taču tolaik šādām runām nepievērsu īpašu uzmanību. Visbeidzot gan nācās apjēgt, ka Ūsiņš līdzīgi kā es ja nu ne gluži neticēja Sātana eksistencei, tad negrasījās šo lāga zelli pielūgt, savukārt Mefisto arvien vairāk pietuvojās gluži citādai pārliecībai. Pentagrammu skrāpēšana visās iespējamajās vietās un sātanisma mantru vervelēšana man šķita tāda pat izrādīšanās kā viņa mūžsenais ādas mētelis.
Tolaik tas šķita tik pašsaprotami – nost visu pareizo un oficiālo, ka tik savdabīgāk un aizliegtāk. Nebija ne jausmas, cik tālu ikviens atsevišķais no mums nonāks.