1. Nodaļa, kurā es vemju un graizos

Miglainas atmiņas. Sāpes bija aizgājušas tik tālu, ka vairs nebija kurp. Garīgās sāpes spēja nomākt vienīgi fiziskās, un lai kā arī es censtos to noliegt, patiesībā visai manai muldēšanai par "gala padarīšanu" pamatā bija vienīgi mēģinājumu iegūt fizisko sāpju radītu atelpu no garīgajām sāpēm. Taču starplaiki starp histēriskiem telefona zvaniem un sevis spīdzināšanas rituāliem kļuva arvien īsāki, līdz visbeidzot vēlme aiziet un nomirt izvērtās par ko nopietnāku par pliku padsmitgadnieces sevis žēlošanu.
Un te nu es biju. Rokas jau rētainas un tad vēl tās tabletes. Nekā citādi jau es to nespēju iztēloties – pakārties un pietaisīt bikses šķita pretīgi, taču cīnīties par sevi vairs nevēlējos. Un te nu es biju, mēģinādama izvērst pašnāvību par ērtu darbību, ko vakaros iespējams veikt mājas apstākļos gluži kā manikīra procedūru.
Pāris saujas mistiskas izcelsmes tablešu. Salds kakao, kaut kāda mūzika un svecītes. Sarkanās un tā rozā ar vizuļiem. Spogulis un spoguļgaldiņš. Es tai spogulī un istaba – tumši krāsotas sienas, ko klāja ar melnbalto printeri saštancētās katedrāļu bildītes, Ozija Ozborna rokas tuvplāns, Stounhendža attēls, koka krustiņš, kaltētās rozes un flaijeri, kas vēstīja par seniem koncertiem – gan tiek, kuros būts, gan tiem, uz kuriem nebija tikts. Stereo sistēma stūrī uz grīdas pie spoguļgaldiņa. Padomju laikā ražotas mēbeles, kas pārcietušas aplīmēšanu ar žurnālu izgriezumiem, gulta ar melnu satīna gultasveļu un balta orhideja, kas gozējās stikla puķpodā uz palodzes. Nebūtu tās, droši vien aizklātu logu ar biezu brezentu. Nebūtu manas centības, tā būtu parasta istaba parastā tipveida dzīvoklī.
Iespējams, ja nebūtu manas centības, nebūtu arī šo manu ciešanu iemesla. Nespēju nedomāt un sev nepārmest, lai arī apzinājos, ka viņš no sākta gala vēlējās mani padarīt par ko tādu, kas es nemūžam nespētu būt. Diezgan muļķīgi, ka pieauguši vīrieši saistoties ar pusaudzēm cer “izaudzināt sev līgaviņas”. Vēl muļķīgāk, ka nepakļāvības gadījumā šīs līgaviņas tiek sodītas ar pārmetumu čupu un viss mīļums pagaist kā nebijis. Vismuļķīgākais gan šķita mazvērtības sajūta un kauns, kas lika vēlēties nolobīt sev ādu un noberzt sevi tīru no jebkādām atmiņām. Un tajā pat laikā šī mazvērtības sajūta lika ienīst sevi līdz ar atkarības sajūtu un nedrošību, ko šīs pārmēru centīgais “līgaviņas audzētājs” manī bija iedēstījis. Brīžiem es pat ienīdu savu seju, savu izskatu un pat savu gaumi, no kuras pat brīžiem mēģināju bēgt valkājot neitrālas džinsa bikses un pelēku adītu džemperi.
Šobrīd gan vairs nedomāju, ka tolaik izskatījos diez ko uzkrītoši. Melnā lūpu krāsa gan varētu šķist mazliet pārdroša, taču kopumā līdzinājos jebkurai no mazajām melnajām meitenītēm savā vecumā. Ja vien nepiemin to laiku, kad savus parasti melnos matus nokrāsoju zaļus. Kopumā biju vidēji gara vidējas miesas būves melnās nagu lakas un matu krāsas patērētāja. Bija gan gadījies dzirdēt, ka man esot brūnas acis kā kucēnam. Nezinu, vai tas labi vai slikti. Nebija gadījies, ka šo acu dēļ man īpaši veiktos – tās drīzāk sagādāja man nemitīgas nepatikšanas. Vissmieklīgāk bija tad, ja pārlieku aizrāvos ar acu kosmētiku un man salipa acu tuša. Paradums sapņaini pievērt tumši krāsotās acis mēdza noslēgties ļoti uz jautrinoši.
Lielāko daļu sava apzinātā pusaudža vecuma biju nomākta. Iemesli bija visdažādākie – konflikti ar vecākiem, attiecību konflikti un visparastākā bezjēdzības sajūta. Attiecību konflikti gan lielākoties bija iedalāmi atraidīšanā un patriekšanā. Biju jau iemācījusies sadzīvot ar atraidīšanu, kad izdzīvoju attiecības, kurās kopā būšanas idillei sekoja reti riebīga patriekšana. Biju pārvērtusies par vraku un ar mani kļuva arvien ļaunāk. Cenšoties sevi attaisnot varu vien piebilst, ka nežēlojos, nebāzu nevienam savu izmisumu acīs. Atceros, ka tolaik, tajā brīdī, līdz kuram nu aizklīdusi mana dzīvīgā iztēle, biju dziļākā bedrē kā jebkad. Izmisīgie mēģinājumi kaut vai sazināties ar manu “pedofilu papucīti” iedzina mani arvien dziļākā bezcerībā. Viņa izsmiekls tik ļoti atšķīrās no siltuma un mīļuma, ko biju pazinusi, ka jutu vienīgi vainu – mani vadīja mazohistiska loģika, kas tuvināja mani lēmumam padarīt sev galu. Šķita, ka neesmu nekas un ka pēc šīs vasaras ar mani vairs nenotiks itin nekas.
Visdumjākais, kas ar cilvēku var notikt, ir kļūšana par pusīti. Un kad pusītei pazūd pusīte, esi tāds jēls puscilvēks. Puscilvēks ar manu seju pēdējos pāris mēnešus bija nodarbojies ar roku šķērēšanu. Kā nu mēdza jokot: Remember kids - it's not across the street, it's down the road. Lieki piebilst, ka centos pēc labākās sirdsapziņas un veicu šo procedūru griežot pareizajā virzienā, taču bez īpašiem panākumiem. Tā nu nonācu pie tabletītēm. Daudz dažādu zāļu ar iztecējušu derīgumu termiņu, kuras biju nočiepusi pirms nedēļas ciemojoties pie vecmāmiņas. Cerēju, ka šis kokteilis iedarbosies iecerētajā veidā.
Norīt tablešu sauju uzdzerot saldu kakao nebija nemaz tik grūti. Un piepeši likās, ka pasaulīte piedeva un slepus sadevās rokās. Pēkšņi kļuva silti un pūkaini, pat nejutu skrāpējumus jeb seklos griezumus uz rokām. Ierokoties zem segas kļuva vēl siltāk un pūkaināk un vispār mierīgi. Pašnāvības mēģinājums izvērtās par narkotiku eksperimentu un es strauji zaudēju samaņu. Svecīšu liesmas pārvērtās siltos, mirdzošos ziedos un mani iekļāva pārmiesīgs siltums, pēc kura visus šos mēnešus biju tik ļoti ilgojusies. Nevaru apzvērēt, ka nemēģinātu eksperimentēt ar zālēm vēlreiz, ja zinātu, kuri no šajā kokteilī esošajiem vairākiem desmitiem medikamentu radīja šo patīkamo apreibumu. Lai vai kā, šī bija pirmā un vienīgā reize manā mūžā, kad nodarbojos ar šādām atrakcijām.
Mieriņš ilga nenoteiktu laika posmu, taču atjēdzoties sajutu spēcīgu vēlmi izpūst kuņģa saturu. Nesagaidījusi nāvīti un spiesta atteikties no siltumiņa un pūkainības sajūtas aizklunkurēju uz attiecīgo telpu un tik tikko paguvusi pacelt poda vāku vēlreiz paraudzījos uz savām vakariņām. Biešu zupa neizskatījās daudz sliktāk kā tad, kad biju to mēģinājusi iedabūt sevī.
Noskaloju podā šo brīnumu un piepildīju savu muti ar krāna ūdeni. Mirkli pēc mutes skalošanas nācās pūst atkārtoti. Kuņģis sarāvās čokurā. Telpa ap mani trīsuļoja kā paātrinājumā.
Aizklunkurēju uz virtuvi un ledusskapī sameklēju pienu. Pēc tam, kad biju izdzērusi gandrīz visu paku, kuņģis sajutās labāk. Tas gan neizmainīja neko tajā, ka sajutu nepieciešamību pūst trešo reizi. Sakniebu lūpas, lai neizdaiļotu virtuves grīdu.
Atbrīvojos no atlikušās masas podā un atgriezos savā istabā. Izdegusī svece uz mana spoguļgaldiņa veidoja sastingušu parafīna peļķīti, Savukārt abas izmēros lielākās bija degušas visu laiku un turpināja degt, nenopilinot ne lāsītes. Nopūtu sveces. Mēģināju atkal ierakties segā un aizmigt, ignorējot dedzinātās gumijas garšu savā mutē.
Cik reizes šādi? Nav ne jausmas, taču rētas man ir vēl šodien. Brīžiem šķiet tik smieklīgi, ka darīju ko tādu, kaut vēlāk atklāju, ka beigu beigās iemesls nešķitīs tik svarīgs un nesalūzīšu, saskaroties ar vēl smagākām lietām.
Tad nu, lūk - modinātājpulkstenis mani sapurināja un atgrieza stāvoklī, ko gan par būšanu dzīvai tā īsti nodēvēt nevarēja. Bet principa pēc nācās dzīvot, ja reiz nejēdzu mirt. Nedzīvā tirpoņa rītos nebija tik milzīga un šad tad tā mēdza pilnībā izzust. Gaisma rotaļājās manas mīļotās orhidejas spodrajās ziedlapās un atspīdot kādā no maniem grabuļiem, kas karājās pie sienas, un piepildīja telpu ar sīkiem saules zaķīšiem, kas nosēja sienas kā varavīkšņainu lāsumu tīkls.