9. Nodaļa, kurā es topu nemierīga

Svētdiena. Tieši divas diennaktis kopš tā atgadījuma Mefisto māsas dzīvoklī. Tā arī nesagaidīju no viņa kādu ziņu, taču kautrējos viņam ko rakstīt vai pat piezvanīt.
Biju secinājusi, ka uz rītdienu nekas būtisks nav uzdots, tādēļ novakarē iededzinājusi istabā sveces gulēju gultā uz muguras un klausījos Theatre of Tragedy. Diena tika pavadīta uzkopjot māju un skatoties filmas. Kārtējo reizi noskatījos No krēslas līdz rītausmai. Taču tagad bija iestājusies biedējoša iedziļināšanās sevī. Pašsajūta bija ļoti līdzīga tai, ko pārdzīvoju pirms pāris nedēļām, kad sagraizīju rokas.
Zināju vien to, ka negribu atkal ciest. Lai cik stipri es izjustu pieķeršanos Mefisto, vēl pārāk spilgti atcerējos mocības, kuras piedzīvoju, kad mans pedofilu papucītis mani pameta. Biju tik ļoti sasaistījusi sevi, savas domas, jūtas un spriedumus ar šo vīrieti, ka bez viņa neredzēju sev jēgu. Jutos kā pieļāvusi milzīgu daudzumu kļūdu un saņēmusi par tām pienācīgu sodu. Vismaz pirmos pāris mēnešus pēc tam, kad viņš telefona sarunā noskaitījis manus trūkumus paziņoja, ka vairs nevarot izturēt. Lai arī – kuram gan īsti nācās izturēt un kurš vienīgi ļāva riņķot ap sevi.
Bija kauns no sava tēva – skandāli, ko mans dārgais pedofils bija uzrīkojis jeb izprovocējis, radīja milzīgu plaisu starp mums. Mēs jau vairākus mēnešus nemēdzām sarunāties.
Vajadzēja paiet vairākiem mēnešiem skumjās un pašpārmetumos, lai es apjēgtu, ka būtībā biju vienīgi gaļas gabals. Svaiga miesa, kas šim zemiskajam cilvēkam kalpoja noteiktām vajadzībām. Taču viņa varaskāres dēļ viņam nepietika vien ar manu ķermeni, viņš vēlējās pielāgot savām vajadzībām arī manu personību, būtībā, izlocīt mani par ko tādu, kas atbilstu viņa priekšstatiem par ideālu sievieti. Ideāli pielāgotu sievieti.
Tā nu es tiku audzināta – ar nemitīgi aizrādīšanu un pārmetumiem par gluži visu sākot ar manu gaitu līdz pat drēbēm, ko valkāju. Un es pielāgojos, cik vien spēju un cik ilgi vien spēju izturēt. Līdz tas man vairs neizdevās. Un protams, ka šim izlēcienam sekoja jau minētā telefona saruna, kurā meitiņa peciņa tika atzīta par nederīgu pāraudzināšanai, jo izrādīja tādu dīvaini iezīmi kā nevēlēšanos ļaut izgāzt uz sevi dusmas un sevi pārlieku audzināt.
Atcerējos dīvaino septembra svētdienas pēcpusdienu, kurā viņš mani pavadīja uz vilcienu. Bija ārkārtīgi auksts un, tā kā biju uzvilkusi pārmēru plānu jaciņu, ejot sakumpu plecos, uz ko viņš atbildēja ar aizrādījumu un monologu par to, ka viņam esot kauns iet man līdzās pa ielu manas puiciskās gaitas un mūžam līkās muguras dēļ. Sadusmojos par to. Biju pavadījusi nedēļas nogali palīdzot viņam veikt remontdarbus dzīvoklī, kurā viņš nesen ievācās - cītīgi pindzelējos un palīdzēju viņam līmēt tapetes. Tad nu šajā brīdī manī eksplodēja ikkatra nervu šūna un izrāvu savu plaukstu no viņējās kliedzot, lai viņš iet meklēt kaut ko atbilstošu saviem priekšstatiem un liek man mieru.
Tas šķita ārkārtīgi negodīgi, ka paņēma mani, kāda nu biju – mazliet apaļīga, šņorzābakos un ar attiecīgo ģērbšanās stilu – un brutāli mēģināja no manis izdreijāt slimīgi slaidu dāmu ar spicpapēžu kurpēm. Lai cik tas šķistu dumji, es toreiz neizlēmu līdz galam viņu pamest. Tā vietā es ļāvu, lai viņš pamet mani, un pieķēza manu pašsajūtu ar saviem pārmetumiem.
Raugoties griestos aizvēru acis un atcerējos nakti pēc mūsu pēdējās telefona sarunas. Bezmiegs, aizmigšana tuvojoties rītam un šausminošie murgi, kas sastāvēja nevis no tēliem, bet gan neizturami spēcīgas baiļu sajūtas. Šī dīvainā trauksme turpinājās vairākus mēnešus un es arvien vairāk zaudēju pašsavaldīšanos un pārliecību, ka spēšu tikt viņam pāri un turpināt dzīvot laimīgi.
Es mēdzu viņam zvanīt vien tādēļ, lai dzirdētu viņa balsi, līdz visbeidzot viņš piedraudēja nomainīt numuru. Tad nu es beidzot sāku izjust riebumu pret viņu. Un arī pret sevi. Šķita, ka esmu nolemta dzīvei kā skrējienam caur maldīgiem apskāvieniem, dzīvei, kurā vilšanās nemitīgi nomaina pieķeršanos un būtībā nevar uzticēties pilnīgi nevienam. Ciešanas dzīvojot šādu dzīvi man šķita pārāk lielas, lai es vispār vēl justu jēgu dzīvot. Zināju, ka nespēju nepieķerties, taču cilvēku vēlme būt ar mani un viņu uzticamība nebija tika izteikta kā šī mana pieķeršanās.
Un tobrīd es šajā sveču apgaismotajā telpā nonācu tajā pat izmisumā, kurā biju tad, kad mēģināju eksperimentēt ar vecmāmuļas zāļu skapja saturu. Bija sasodīti, sasodīti bail. Es nodzēsu sveces aizmigu tumsā raudot. Šķita, ka man noteikti lemts atkal tikt atstumtai un ciest.
Kā jau bija paredzams, pamodos ar aizpampušām acīm un vieglu dunoņu galvā. Vēl īsti neatvērusi acis taustījos pēc mobilā telefona, lai noskaidrotu, cik pulkstenis. Biju aizmirsusi uzstādīt modinātāju, taču man bija neizskaidrojamā kārtā izdevies laicīgi pamosties pašai. Gaismas vēl nebija, tādēļ piesteberēju pie slēdža un nospiedu to uz leju vienlaikus aizspiežot acis. Pēc brīža tās lēniņām vēru vaļā un devos pie skapja meklēt kaut ko, ko šodien varētu vilkt mugurā. Patiesībā ārkārtīgi vēlējos doties atpakaļ gultā, jo man sala. Taču manī mītošā atbildības izjūta nepieļāva tik muļķīgu rīcību kā pirmdienas pirmās stundas nokavēšanu, tādēļ sataustījusi skapī garu samta kleitu ar plandošām piedurknēm atzinu to par labu esam.
Pēc saģērbšanās aizsteberēju uz vannas istabu noskalot seju. Izdevās pamosties. Mazliet trīcošām rokām uzklājusi grimu un sakārusi sev virsū grabuļus izlēmu, ka esmu pelnījusi sirsnīgas brokastis.
Gaisma aiz virtuves loga bija tajā dīvainajā tumši zilajā tonī, ko parasti varēja redzēt vienīgi svētbildēs vai padomju ražojuma cukurtraukos. Automātiskām kustībām sabēru sev krūzē kafiju un iedarbināju elektrisko tējkannu. Pēc dažām minūtēm man uz galda atradās kūpoša tase kafijas, taču es tobrīd steidzīgi tukšoju bļodiņu auzu pārslu biezputras, kuras viducītī atradās sirsnīga izmēra kleksis zemeņu ievārījumu. Iztukšojusi to izslēdzu istabā gaismu un nosēdos uz virtuves palodzes ar kūpošo kafijas tasi. Dzēru lēnām, izbaudot katru lāsi rūgtā dzēriena. Ieelpoju tā aromātu un pieliku sev pie vaiga silto tasi. Varu pat teikt, ka tādos rītos kā šajā kafija bija mans īpašais draugs.
Laižot skatienu pāri pagalmam ievēroju, ka kailo zemi klāj pavisam plāna pūciņa. Par sniegu to gan īsti nevarēja nosaukt, tomēr kopā ar koši zilajām debesīm tā izskatījās jauki.
Nesteidzīgi izmazgāju savu kafijas tasīti un auzu pārslu bļodiņu un iztīrīju zobus. Tikpat nesteidzīgi aizšņorēju savus zābaciņus, uzvilku jaku un uzmetusi plecos somu devos ārā pa durvīm. Nepilnas stundas laikā man bija izdevies no stenoša zombija pārtapt par gluži lietojamu skolnieku.
Un pat ja es nebūtu vēl īsti pamodusies, par laimi pirmā pirmdienas nodarbība bija vizuālā māksla, ko biju izvēlējusies no brīvas gribas. Zīmēt, skicēt vai pludināt krāsas ļoti labi varēja arī pusmiega stāvoklī.
Ielas bija saltas, tukšas un klusas kā jau ierasts. Uz ielām bija redzamas pavisam nedaudzas automašīnas un gājēji, veikali vēl bija slēgti. Debesis vairs nebija cukurtrauka zilganumā, tajās varēja saskatīt daudz dažādu krāsu toņu – no oranžas līdz pat tumši zaļai.
Kad ienācu skolā, daudzi gaiteņi pat vēl nebija apgaismoti. Noliku garderobē savu mētelīti un devos uz nodarbības telpu.
Gaitenī pie vizuālās mākslas kabineta palodzi jau stutēja Lāsmiņa – meitene no paralēlās klases, kas pirms kāda laika bija izpelnījusies kaudzēm uzmanības uzvarot starptautiskā modeļu konkursā. Lai cik tas šķistu dīvaini, viņa pēc vienas sezonas Tokijā izlēma, ka nevēlas būt lelle un pavadīt dzīvi pozējot – rezultātā viņa bija mazliet pieņēmusies svarā un apņēmusies kļūt par žurnālisti. Lāsma bija gara, slaida meitene ar apaļām, zaļām acīm un neizteiksmīgas nokrāsas dabīgi blondiem matiem. Acīmredzot savulaik konkursā viņa pieveica savas konkurentes ar dabiskuma un mainīguma apvienojumu – viņas seja bija kā audekls, kurā varēja iezīmēt pilnīgi jebko. Laikam pilnīgi lieki piebilst, ka lielā mērā apbrīnoju viņu gan par viņas izskatu, gan arī izvēli atteikties no modeles karjeras.
Sasveicinājāmies un bezkaunīgi ielūkojos zīmēšanās blokā, ko viņa turēja sev priekšā. Lāsma skicēja mazus, resnus bērneļus ar spārniņiem. Pēdējās pāris nedēļas mūsu uzdevums bija veidot variācijas par klasiskiem mākslas darbiem un Lāsmai bija radusies ideja radīt stencilus pēc Rafaela Siksta Madonnas motīviem, dažādi pārveidojot priekšplānā redzamos eņģelīšus. Tad nu gluži banāli viņas attēlojumā eņģelīšiem bija grebenes, taču man tas šķita ārkārtīgi jauki. Piesolījos viņai, ka tiklīdz viņas stencils būs gatavs, es labprāt ļaušu viņai to uzpūst uz kāda sava t-krekla. Man vēl kaut kur istabā mētājās sudraba krāsas flakons.
Pļāpājām par to, kā nu kura no mums pavadījusi nedēļas nogali. Būtībā tāda tukša saruna, taču vēlējos kaut kā nosist laiku līdz stundas sākumam. Tā nu es stāstīju par savu metāla koncertu meitenei, kas klausās soul mūziku, savukārt vēlāk šī meitene man gari un plaši aprakstīja cepumu cepšanu un spēlēšanos ar savas vecākās māsas dēliņu. Veiksmīgi nositām brīvās minūtes līdz mūsu pulciņš bija kļuvis prāvāks un visbeidzot arī ieradās skolotāja un noskanēja zvans uz stundu.
Debesīs vēl bija tā dīvainā krāsu gamma – viss tāds violets un oranžs. Aizgūtnēm tās vēroju sēžot dīvainiem ķiņķēziņiem un zīmējumiem pilnajā telpā ar salāt zaļajām sienām. Turpināju ar ogli iezīmēt uz brūna, milzīga kartona gabala savu variāciju par Gerniku. Daudz, daudz deformētu cilvēciņu un pavērtu mutīšu. Bet kaut kā man šķiet, ka īstā darba autors man par šo būtu kārtīgi sadevis pa muti.
Iespējams, ka biju izvēlējusies neīsto darbu apstrādāšanai. Manā galvā nemitīgi riņķoja drūmas pārdomas – divu dienu klusēšana samilza kā sāpīgs augonis, ko ne paciest, ne arī izspiest. Un kaut kā es sev vienlaikus šķitu smieklīga, nespējīga izjust laimi. It kā laime būtu vien kaut kas tāds, kas mani skar nejauši, nepelnīti un pārpratuma dēļ, savukārt šis pārpratums drīz vien tiek labots.
Nemanīju nodarbības beigu pienākšanu. Kādā brīdī vienkārši atskanēja zvans, tad vēl viens, līdz visbeidzot pēc ilgāka pārtraukuma noskanēja arī vēl viens zvans un bija skaidrs, ka šajā telpā pavadītas jau divas stundas un vairāk mums diemžēl nepienākas.
Rūpīgi novietoju skapī savu aizsākto darbu, pārmiju dažas maznozīmīgas frāzes ar Lāsmu un devos prom uz nākamo stundu. Daļa manis kaut kur peldēja nost no visa. Nevilšus sabužināju savus matus un pārvilku ar pirkstu galiem pār seju, tad pārliecinātā solī devos lejup pa kāpnēm uz meiteņu ģērbtuvi, lai sagatavotos fizkultūras stundai.
Un protams, ka tieši šajā iekšējās prombūtnes brīdī es uzdūros Mefisto – viņš smaidot nāca man tieši pretī, taču pienācis pavisam tuvu tā vietā, lai sasveicinātos, tik tikko apvaldīdams smieklus ieklepojās, ka man vaigs netīrs. Muļķīgā kārtā biju piemirsusi, ka mani pirkstgali vēl ir netīri ar ogli, ko biju izmantojusi zīmējumam. Mēģinot noslaucīt vaigu es to vēl vairāk sasmērēju un viņš jau locījās smieklos. Taču viņa klātbūtne man tik tuvu gaisināja neveiklības sajūtu un es smējos līdz ar viņu. Sev pašai par pārsteigumu uzvilku arī uz otra vaiga pāris treknas svītras. Varbūt kāds mūs vēroja, bet man bija vienalga.