7. Nodaļa, kurā mulsums maina formu, bet nemazinās

Kad atmodos, viņš atradās otrā gultas galā un gandrīz balansēja uz tās malas. Neatcerējos, kad īsti viņš bija atsvabinājies no mana apskāviena. Tāpat arī neatcerējos brīdi, kad apklusa mūzika. Gaisma nesaudzīgi atklāja ikkatru telpas detaļu, kas nebija pamanāma vakarnakt – kaut vai nespodros logu stiklus un apdzeltējušo istabas palmu.
Viņš miegā izskatījās kā parasti, varbūt vienīgi vēl labāk – bez smīna, kas piešķīra viņa sejai cietsirdīgu izteiksmi. Apsēdos gultā atspiedusi muguru pret sienu un mirkli šādi sēdēju vērojot kā gaisma spīd caur kailajiem bērzu zariem aiz loga. Kad mans skatiens noslīdēja atpakaļ pie Mefisto mierīgās, aizmigušās sejas, nespēju nekā citādi kā vien noslīgt viņam blakus un no dažu centimetru attāluma vērot viņa aizmigušos plakstiņus, sulīgās lūpās un krēmkrāsas samtam līdzīgo ādu, ko vietām izraibināja viena vai divas dzimumzīmītes. Neuzdrīkstējos viņam pieskarties, atcerēdamās vakarnakt notikušo un vēl joprojām kaunēdamās par to.
Man par izbīli viņš dziļi ieelpoja un atvēra acis, bez mazākā mulsuma raudzīdamies manī. Nespēju atraut skatienu no viņa un kļuva ārkārtīgi grūti elpot. Viņš pastiepa roku un pārvilka ar pirkstu pār manu apakšlūpu, ko klāja krevele. Viņā dziļās pelēkzilās acis sastinga nopietnā, rūpju pilnā izteiksmē, kas pēc mirkļa izlīdzinājās. „Piedod” ‘viņš čukstēja. Es spēju vienīgi vārgi pasmaidīt un piecelties sēdus.
Pie ārdurvīm kāds klauvēja un, spriežot pēc balss, tā bija Beāte. Dažu sekunžu laikā Mefisto bija paguvis uzvilkt bikses un basām pēdām aizskrēja atvērt durvis. Beāte viņu sabāra par kāju saldēšanu un es izmantoju mirkli, lai uzvilktu drēbes, ko biju valkājusi vakar. Ķeksējot no somas ķemmi sapratu, ka ir neizturami auksts, tādēļ ķemmējot matus ietinos segā.
„Ieslēdz sildītāju,” Beāte lietišķi noteica un noliecās iedarbināt sildītāju pirms es paguvu to izdarīt. Kaut siltums izplatījās vien vienā virzienā iezīmēdams gaisā vienu vienīgu siltuma vālu, palika neērti tīties segā, tādēļ sāku locīt gultas veļu un kraut to kaudzītē. Mefisto pastiepa galvu no virtuves, lai skaļā balsī noskaidrotu, kādu brokastu tēju vai kafiju attiecīgi ikkatra no mums dzers, un atbildē saņēma smieklu šalti no Beātes puses - nezināju, ka bijām nogulējuši līdz trijiem pēcpusdienā. Neapmulsusi pieprasīju piķa melnuma kafiju un Beātei par uzjautrinājumu uzsāku cīņu ar izspūrušo, vārna ligzdai līdzīgo ērkuli, kas laikam sen senos laikos bija mani mati. Pēc dažu minūšu cīniņiem rokā turēju vilnai līdzīgu matu kumšķi un nojautu, ka man uz galvas vairs nav vārnas ligzdai līdzīga veidojuma.
Par spīti tam, ka tikām notiesāti par neglābjamiem guļavām, nosēdāmies pie virtuves galda un aizsākām kopīgu kafijas strēbšanu. Beāte bija iegriezusies lielveikalā un iegādājusies siltās bulciņas – baudījām patiesi karaliskas brokastis laikā, kad dažs labs visticamākais sāk prātuļot par vakariņām.
Nekad viņa klātbūtnē nebiju jutusies tik ērti. Viņš gan bija pilnībā pievērsies Beātei un stāstīja viņai par vakardien piedzīvoto, tomēr brīžos, kad nevilšus saskatījāmies, bija pilnīgi skaidrs, ka pēc pagājušās nakts mūsu starpā valda īpaša kopība. Beāte aizrautīgi klausījās un smēķēja sēžot uz atvērtā loga palodzes. Kaut kā itin nemaz nešķita auksti. Pēc mirkļa Mefisto viņai palūdza cigareti un viņi kvēpināja abi.
„Degradēta ģimenīte, ne?” Beāte smejot raudzījās manī. „Ja kas, es viņam neiemācīju smēķēt....” – „To izdarīja viņas draugs,” Mefisto papildināja. Kaut kā viņi abi šajā mirklī šķita bezgala līdzīgi – ne dēļ mākonīša, kas viņus ietvēra, bet dēļ tās kopīgā balss un kustību iezīmēs, kas viņus abus gluži nemanāmi padarīja līdzīgus.
„Tu tik viņai neiemāci pīpēt, brāļa, apsoli? Nav ko samaitāt godīgu meiteni.” Beāte jokojot teica Mefisto, sabužinot viņa zeltainās cirtas. Nevilšus nosarku. Mēs jau bijām aizsākuši manis samaitāšanu un, spriežot pēc tā, kā Mefisto tobrīd skatījās man acīs, grasījāmies veiksmīgi to turpināt.
Kad atgriezos mājās, nekavējoties noskalojos dušā. Jutos dīvaini ar divu dienu sviedriem uz auguma. Ietinusies dvielī basām pēdām aizčāpoju līdz savai istabai, kur izvilku tīras drēbes. Kokvilnas veļu. Vienkāršus džinsus un milzīgu džemperi – jau pieminēto maskēšanās tērpu, ko ārpus mājām valkāju tad, kad nevēlējos izcelties.
Iekritu gultā un skatījos griestos. Galva griezās it kā es atkal būtu salietojusies kaut kādas tabletītes. Jutu, kā gar kaklu norit mazas ūdens lāsītes no vēl mitrajiem matiem. Sirdsdarbība bija paātrināta un jutu vēlmi kliegt un dejot. Piecēlos no gultas, lai uzliktu skanam mūziku. Izrakājusies kaudzītē pie sava kompaktdisku atskaņotāja, kurā juku jukām atradās pirātiskie un legālie ieraksti, izvilku mazliet apšvīkātu matrici, uz kuras mana trīcošā roka ieslīpā rakstā bija uzšņāpusi The Sisters of Mercy. Mirkli pasvārstījusies tomēr parakos tālāk un atradu savu nomīļoto albumu rozā vāciņos, kas gan bija par iekrāto kabatas naudu godīgi pirkts. Sevis attaisnošanai varu vien piebilst, ka vienkārši neesmu gana godprātīga, lai meklētu veikalos to, kas tur sen nav atrodams, ja iespējams nokopēt to no kāda paziņas. Tā nu manā atskaņotājā mēdza rotēt arī baltas, ar spirta flomāsteru aprakstītas ripiņas...
Bet par tā brīža atskaņojamo nejutos vainīga itin nemaz. Lai jau nu gudri matainie puikas bubina par salkanu gotu meiteņu raudināmo popmūziku, tobrīd jutos tieši tā. Kā tas četrpadsmit gadus vecais skuķis, kas iegādājās to disku. Un vēl bija krišana, krišana saldā un tumšā sīrupā, sāpīgi salda grimšana un satraukums. Iekurbulējusi savu digitālo leijerkasti atkritu gultā un pēc mirkļa atkal pieļāvu to pašu kļūdu, ko saistībā ar šo rozā ripuli biju pieļāvusi simtiem reižu – pastiepos pēc pults un pagriezu mūziku skaļāk, lai pēc dažu sekunžu ilgā pusčukstus ievada attaptos pie savām nabaga ausīm un maniem nabaga vecākiem nepieņemamiem decibeliem. Tūliņ pat noregulēju skaņu un atgūlusies gultā aizvēru acis un klusiņām dungoju līdz.
Ļoti, ļoti baidījos noticēt atkal – rokas pat vēl nebija īsti sadzijušas. Bet varbūt, bet varbūt... Abi mēs tādi naivi un vienkārši. Vismaz šķita, ka viņš ir godīgs pret mani.
Nemanāmi biju ietinusies segā un mūzika, kas piepildīja telpu, ieaijāja mani sapnī, kas šķita kā sakāpināts pagājušās nakts turpinājums. Manu prātu bija piepildījuši divi brīnišķīgi tēli – mans gaišas Mefisto, saules staru rotaļas viņa cigaretes dūmos un zeltainajos matos, un samtaini dūmakainā balss, kas skanēja kā caur sāpēm.
Es sen nebiju sapņos pabijusi tajā rūsganajā, miglainajā pasaulē. Tur mūžam bija zeltains sēpijas krāsas rudens un man šķietami pazīstamās ēkas pārtapa sarkanīgu ķieģeļu gotikā. Bija vieta, kas līdzinājās salu arhipelāgam, vienīgi ikkatra sala bija eklektikas celtne, kas pārvietojās kā kuģis, peldot miglā zem tās.
Reizēm tur bija bīstami. Biju pārdzīvojusi vairākus sapņus, kuros aizbarikādējušies kādā ēkā cīnījāmies pret vampīriem. Liekas, ka pāris reizes tapu šajos sapņos nogalināta. Bēgu, līdz mani panāca. Atceros vien briesmoņa acis sev pavisam tuvu un viepli, kas atvēzējās kampienam gluži kā čūska. Parasti šim mirklim sekoja pamošanās.
Taču šoreiz bijām vien mēs ar Mefisto - divi vien uz pakalna lauka vidū. Saule caur kailiem koku zariem un neaprakstāms siltums. Sarkanīga gaisma. Un viņa smaidošā, mazliet viltīgā seja tika tuvu, ka pat sapnī mulsu. Debesis šķita mirguļojam un raugoties tālumā šķita, ka no šī pakalna spējam saskatīt pilnīgi visu pasauli. Vienīgi šī pasaule sāka nejēdzīgi pīkstēt...