12. Nodaļa, kurā mani gandrīz notriec automašīna

Sadzirdējusi mani atnākam māte no dzīvojamās istabas sēžot dīvānā un runājot caur puspavērtām durvīm pateicās par vakariņām un norādīja man, ka virtuvē atrodamas kūciņas, ar kurām topu aicināta uzcienāties.
„Tieši to man tagad vajag – uzbaroties,” klusībā pie sevis vīpsnāju velkot nost jaku un šņorējot vaļā zābakus. Taču doma par kaut ko gardu šķita ārkārtīgi vilinoša. Jutos pelnījusi kaut ko patīkamu pēc šīs novakares, kas man bija sagādājusi vienīgi spriedzi un vilšanos.
Virtuvē atļāvos izvērsties ar gauži treknām un neveselīgām vakariņām. Uzsildīju ūdeni kakao dzērienam, ko kā ierasts papildināju ar kanēli, pienu un mazu lāsīti Rīgas Melnā Balzama un sakārtoju uz šķīvja savus šīvakara grēkus – palielu eklēru, magoņu bulciņu ar šokolādes glazūru un gabaliņu medus kūkas. Savietoju to visu uz paplātes un devos uz savu istabu. Virtuozi pamanījos ar kāju atvērt un aizvērt durvis, kā arī ieslēgt ar elkoņa palīdzību gaismu, pirms novietoju uz spoguļgaldiņa paplāti. Pēc mirkļa tapa iekurbulēta mana digitālā leijerkaste, kurā šoreiz bija sadomājusi drillēt Muse. Kliedzoša un histēriska mūziciņa. Tieši tā arī iekšējo jutos. „Negribu atkal to izmisumu, ne vēlreiz,” nočukstēju raugoties uz nesen apdzijušajām rētām. Un neskatoties uz viņa vēsumu kaut kas dziļi manī turpināja uzturēt siltumu un mieru. Varbūt pie vainas bija kakao un eklērs.
Nemanīju, kad īsti iemigu. Attapos, ka guļu uz vēstures grāmatas. Acīmredzot biju aizmigusi mēģinot pamācīties rītdienas kontroldarbam.
Vislielākais šoks mani pārņēma ieskatoties pulkstenī. Izrādījās, ka tūliņ pat būšu nokavējusi pirmās stundas sākumu. Tā gan bija vienīgi sastapšanās ar daiļo Jūrkalni, tomēr ņemot vērā stundu skaitu, ko jau biju nokavējusi, nevarēju atļauties vairs kavēt.
Mazgāšanās izpalika un tika aizstāta ar mitro salvešu izmantošanu. Ģērbšanās bija šausminoši steidzīga, būtībā nomainīju vienīgi zeķes un veļu, tomēr paguvu vēl apvilkt ap acīm pamatīgu rāmi, pārvērst skropstas melnos, smagnējos vēdekļos un ieziest lūpas ar mīkstinošu pomādi, kas smaržoja pēc avenēm un garšoja pēc ziepēm. Izdzinu caur matiem suku un steigšus sametu somā grāmatas. Sapūtu sev virsū pamatīgu mākoni kaut kāda dezodoranta cerībā, ka tas nomāks jebkādu slikto smaku un paķērusi somu steidzos priekšnamā šņorēt zābakus un vilkt mēteli.
Pēc mazāk kā desmit minūtēm atrados uz ietves un gluži vai skrienot pārvietojos skolas virzienā. Apkārtne palika gluži nepamanīta. Pārvietojos automātiski, gluži vai akli. Pēkšņi kādā krustojumā šķērsojot ielu mani klātesamībā atgrieza švīkājoša skaņa un automašīnas signalizēšana – paspēru pāris soļus atmuguriski un ļāvu aizbraukt mašīnai garām, tajā pat laikā šausmās nodrebot, ka tik tikko varēju tikt notriekta.
Šoks mani atmodināja. Tālāko redzēju un dzirdēju ap sevi visu – smakas un smaržas un vēsumu un bruģakmeņu pelēcīgās nokrāsas. Viss ap mani esošais ietriecās jutekļos kā spēcīga vēja brāzma, šķita, ka esmu pamodusies tikai šeit un tagad, uz bruģa pie krustojuma, kurā mani manas neuzmanības dēļ gandrīz notrieca auto.
Bruģa pelēkums un apkārtējo fasāžu paipalu oliņu raibums, dažādās skāņas un sīvas un rūgtenas smakas, izplūdes gāzes un automašīnu rūkoņas, dūkoņas un cilvēku balsu un soļu daudzbalsīgā dunēšana un klabēšana – tas viss apklusa tik pat ātri, cik bija uzausis.
Viņš stāvēja tur, pāri ielai. Mazliet ieslēpies šķērsielā kvēpināja savu ierasto zārka naglu. Automašīnas atkal manā apziņā pārstāja pastāvēt kā bīstami, kustīgi objekti, tādēļ devos pie viņa pāri ielai šķērsām pa diognāli. Šoreiz gan izdevās iztikt bez straujas bremzēšanas un niknas signalizēšanas.
Nezinu, vai viņš ievēroja manu tuvošanos. Šķiet, ka ne. Taču es iegravēju savā apziņā šo ainu – viņa garo ādas mēteli, zeltainās sprogas un eju starp abām ēkām, kas šķita kā manis izdomāta vienīgi lai es tajā redzētu viņu. Mani nepārsteigtu iespējamība, ka vēl joprojām guļu savā gultā atspiedusi galvu pret vēstures grāmatu, kamēr uz galdiņa krūzē dziest kakao.
Tomēr atklāju, ka viņš ir tik klātesošs, cik vien spēj būt. Pietuvojos viņam, lai sasveicinātos, un mani tūlīt ieskāva dūmu mākonis – šoreiz gan tā bija ķiršu tabaka, un šķita, ka viņš izplata īpašu siltumu, sandalkokam līdzīgu aromātu, kurā gribējās satīties kā segā. Pasveicināju viņu un saņēmu atbildē mazliet vēsu sveicienu, ko papildināja ironisks jautājums par to, vai es bastoju. Nevilšus ieslidināju kabatā roku, sataustīju savu mobilo telefonu un to izvilkusi paraudzījos tajā lai atklātu, ka esmu jau paguvusi nokavēt Jūrkalnes stundu. Atbildēju, ka bastoju gan. Viņš plati pasmaidīja un nosmējās. „Nāc līdzi,” viņš smaidot izdvesa, un es devos viņam līdz caur šauro šķērsielu tālāk pa blakus ielu un līdz kādai vārtrūmei ar masīviem metālkaluma vārtiem, kas acīmredzot bija atdarāmi ar koda atslēgu. Mefisto ievadīja kodu un vārti ar pamatīgu troksni atvērās. Klusi un paļāvīgi sekoju viņam tālāk līdz vēl vienām durvīm ar koda atslēgu, caur kurām nonācām kāpņu telpā, kuras sienas bija krāsotas ar kaut kādu krītam līdzīgu zaļganu krāsu, ko papildināja ar šablonu radīti vilnīšu raksti. Grīdu klāja tumši brūna grīdas krāsa. Mēs uzkāpām otrajā stāvā un viņš atslēdza kādas durvis, kas bija pagatavotas no zeltaini beicēta priedes koka un ārkārtīgi atšķīrās no kāpņu telpas kopējās krāsu gammas. Durvīm paveroties atklājās, kas bija pieblīvēts ar krāsas bundžām un apdares materiāliem. Sekoju viņam šajā pieputējušajā telpā. „Uzmanies, ka nenosmērējies, te visur ir putekļi,” viņš gluži lietišķi noteica.
„Nāc tālāk!” viņš mani aicināja vērdams vaļā kādas stiklotas zeltaini beicēta priedes koka durvis. Aiz tām atklājās telpa, kas atšķirībā no priekšnama bija pilnībā izremontēta un brīva no putekļiem. Grīdu klāja durvīm pieskaņots lamināts un sienas bija apmestas ar vienmērīgu, baltu javas slāni. Caur zeltainajiem koka pakešu logiem spīdošā gaisma padarīja telpu vizuāli krietni lielāku, nekā tā patiesībā bija. Uz grīdas stūrī atradās tumši zils piepūšamais matracis, uz kura bija salocīts zaļi rūtains pleds, kā arī portatīvais dators, pus aizsākta kolas pudele un kāda samērā liela, brūna kartona kaste.
„Beāte ar savu draugu grasās šeit ievākties, tiklīdz būs pabeigts remonts,” viņš lietišķi paskaidroja gluži automātiski atšņorēdams savus zābakus un atstājot tos priekštelpā. Sekoju viņa piemēram. Apsēdos uz zilā matrača un juzdamās nervoza sāku pētīt te sienu apdari, te atkal lamināta grīdas seguma rakstu.
Mefisto atvēra portatīvā datora vāku, iedarbināja to, un pēc pāris minūtēm mēģināja no datorā esošās mūzikas atrast ko tādu, kas viņam šķistu saistošs. Viņš gluži vai izlikās nemanām manu klātbūtni bakstot datora taustiņus un ik pēc dažām sekundēm nomainot atskaņotājā dzirdamo dziesmu.
Vēroju viņa pakauša vieglo līgošanos un saules rotaļas viņa matos. Viscaur smeldza vēlme apskaut viņa plecus. Atbalstījusies uz labās rokas paliecos uz viņa pusi un ar vaigu pārbraucu viņa matiem. Trīcošām kustībām maigi tiem pieskāros ar kreisās rokas pirkstu galiem. Viņš sastinga. Mūzikas izvēle nejauši apstājās pie Burzum. Skrāpējošas un monotoniem sitieniem pilnas ievadskaņas pēc dažām minūtēm pārauga zāģēšanā, ko caurvija vienmērīga ķērkšana. Viegliņām aptvēru viņa plecus un ieelpoju viņa matu cigarešu dūmiem piesātināto smaržu. Viņš satvēra manas plaukstas un es gluži vai salecos. Viņš tās vienkārši novilka nost no sevis, klusējot strauji piecēlās un aizgāja atvērt logu. Paliku sēžot uz grīdas. Caur pavērto logu saule ielija telpā līdz ar vēsumu. Viņa profils gaismā šķita kā pludinātu ūdenskrāsu attēls, nejaušas krāsota ūdens līnijas, kas izlijušas pār biezo papīru. Tikmēr telpā skanošā mūzika šo gaišuma pārpilnību iekrāsoja dīvaini pelēcīgu.
„Ko tu mūc?” muļķīgi izdvesu cenšoties mazināt telpā valdošo spriedzi. „Sagribējās uzpīpēt.” viņš atbildējā savilkdams seju izteiksmē, kas lika viņam izskatīties kā šunelim, kas tikko ticis nobārts „Nedrīkst?”
Viņš aizdedzināja cigareti un mulsinoši ilgi klusēja. Spriedze telpā atkal samilza līdz kaut kam tādam, ko laikam jau pāršķelt varētu vienīgi ar kādu dārgakmeņu slīpējamo iekārtu. Viņš raudzījās ārā pa logu un es sēdēju uz matrača stūra juzdamās tik muļķīgi, ka vēlējos nekavējoties piecelties un doties prom. Nespēju izprast viņa izturēšanos – tuvināšanos un attālināšanos un klusēšanu, ko pārtrauca vienīgi caur nicīgu smīnu vīpsnājot izdvesti, īsi teikumi. Mēs bijām izvērsuši plašākas sarunas, bijām izpratuši viens otru daudz tuvāk – šķita, ka kopš tās nakts pieskārieniem esam vienīgi attālinājušies. Ceturtdaļcigaretes ilgumā turpināju nervozēt un dusmoties un nožēlot un pampt milzīgā stresa murskulī.
Daļa manis piecēlās un izgāja ārā, devās prom pa pelēcīgajām ielām un jau atradās skolās, kur apmeklēja atlikušās mācību stundas. Savukārt kāda cita daļiņa manis piegāja pie viņa un par spīti cigarešu dūmiem apsēdās uz palodzes viņam līdzās uzsākot bezsaturīgi muldēt. Visdīvainākais bija tas, ka no šīm divām varbūtībām pievienojos tieši tai, kas no manis prasīja visvairāk drosmes un drīz vien atrados viņam iepretim. Man izdevās viņu sasmīdināt un panākt, ka viņš atplaukst smaidā.
Viņš ierosināja uzspēlēt šahu un pazuda blakus telpā laikam jau viņu meklējot. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar puscaurspīdīgam stiklam līdzīga materiāla šaha komplektu, kas par spīti trauslajam izskatam laikam jau bija pagatavots no stikla šķiedras spriežot pēc pārdrošā žesta, ar kuru Mefisto izbēra kauliņus uz lamināta grīdas, pirms viņš tos sakārtoja uz dēlīša. Biju gluži vai aizmirsusi, kā šī spēle tiek spēlēta. Nosēdāmies viens pret otru uz mirdzoši gludās grīdas un uzsākām nesteidzīgu partiju. Sāku, gluži bez domāšanas pakustinot savu bandinieku, un tālāk jau spēle izvērtās par uzbrūkošiem viņa gājieniem un atbildošiem manējiem. Galu galā viņš mani pieveica un paziņoja, ka ar mani neesot interesanti spēlēt. Nācās vien atzīt, ka šajā spēlē esmu diezgan garlaicīgs pretinieks.
Viņš atkal aizsmēķēja un dūmi iekrāsoja saules starus ar gaišām, tikko manāmām piena nokrāsas līnijām. Viņš nostājās kājās un pagriezās pret logu, vēroju viņa pakausi, sprogas, samērā kaulainos plecus. Pārņēma vēlme viņu apskaut līdz ar bailēm to izdarīt. Lēniņām, it kā baidīdamās sabiedēt meža zvēru, paspēru dažus soļus uz priekšu un aptvēru viņa plecus, sakrustojusi rokas uz viņa krūtīm. Piespiedos viņa mugurai un ieelpoju viņa smaržu - tīrā āda, kaut kāds cigarešu rūgtums. Mēs mirkli tā stāvējām, līdz viņš no manis atsvabinājās, lai nodzēstu pelnu traukā cigareti un aizietu pie loga, lai to atvērtu un izvēdinātu telpu.
„Paspēlēsim ko citu,” viņš negaidīdams no manis nekādu reakciju noteica un nez no kurienes uzradās kāršu komplekts. „Poļu cūkas”, par laimi, ir spēle, ko prot spēlēt jebkurš - tas gan nemainīja faktu, ka es viņam atkal zaudēju.
Gluži negaidīti iezvanījās mobilais telefons. Istabā noskanēja standarta zvana melodija, kas nemitīgi atkārtojās un šķita skanam arvien skaļāk un skaļāk. Apjuku īsti nesaprazdama, vai tas ir mans vai viņa telefons – mums abiem bija identiski „Nokia” modeļi. Viņš izbeidza manu apjukumu izmakšķerējot no somas savējo un nospiedis taustiņu smaidot iesaucās „Tai tur dzīvoklī, kur tu?", likdams skaidri apjaust, ka mēs drīzumā vairs nebūsim vieni.