8. Nodaļa, kurā daudz parādās Anna

Atvēru acis un haotiskām kustībām izmakšķerēju no somas savu mobilo telefonu. Zvanīja Anna. Viņa vēlējās pastaigāties un lūdza mani iznākt ārā. Piekritu un solījos tūlīt būt pie viņas durvīm – Anna dzīvoja pavisam netālu no manis, faktiski blakus mājā. Paraudzījos pulkstenī atklājot, ka ir tikai septiņi vakarā. Nomainīju savu milzīgo mājas džemperi un džinsus pret mazliet pieklājīgākām biksēm un glītu samta jaciņu un steigšus uzkrāsoju acis.
Steigšus iesoļoju virtuvē, kur pagatavoju sev dažas sviestmaizes, ko apriju ceļā uz vecāku istabu. Tēvs bija prom naktsmaiņā – viņš strādāja apsardzes firmā – savukārt mana mamma ietinusies pledā skatījās televīziju. Rādīja kaut kādu krievu seriālu par policistiem. Varētu teikt – kārtējo. Sasveicinājusies ar viņu palūdzu atļauju jeb drīzāk painformēju viņu, ka mazliet pastaigāšos ar Annu, uz ko viņa atbildēja piekodinot man nestaigāt riņķī visu nakti. Kaut kā mana tik ļoti tuvā pilngadība un mans labais noskaņojums pretstatā pēdējo dienu nomāktībai viņā viesa paļāvību.
Uzvilku virsdrēbes un, kamēr šņorēju zābakus, turot rokā tukšu krūzi priekšnamā iznāca mamma un iztaujāja mani par to, kā man vakar gājis, pie reizes noinstruējot, lai es uzsildot ledusskapī atrodamo zupu, ja atnākot jūtos izsalkusi. Izklāstīju koncerta būtiskākos brīžus, vienlaikus samelojot, ka biju uz koncertu nevis ar Mefisto, bet gan Annu. Labāk nesatraukt stāstot vecākiem par lietām, ko viņi varētu nesaprast.
Mamma šķita apmierināta ar manu atbildi un devās uz virtuvi, lai acīmredzot uzvārītu sev vēl vienu krūzi tējas. Skriešus devos ārā pa durvīm, tās gandrīz aiz sevis aizcirzdama. Noskrējusi pa kāpnēm tādā pat veidā izlidoju pa ārdurvīm, taču Anna jau mani aiz tām gaidīja. „Tu esi ātra kā vējš!” viņa ironiski novīpsnāja.
„Un vispār, čau!” viņa šķietami atvainodamās mani apskāva. Izdvesu vien to, ka ceru, ka viņa pārlieku nenosaldēja sevi. „Nekas, es sevi sildīju izpīpējot atlikušo paciņu,” viņa atbildēja tādā pat mazliet aizkaitinātā tonī un sāka smieties. „Varēji sakurt ugunskuru...” neveikli centos būt asprātīga.
Pēc pamatīgas smieklu lēkmes kopīgi izlēmām kurp doties. Sadomājām, ka jāiet uz kapiem. Netālu aiz meža atradās aizauguši vācu kapi – mēdzām tur klusiņām nost no visu acīm šad tad novakarēs pasēdēt. Ne tādēļ, ka tas būtu stilīgi un gōtiski, bet gan tādēļ, ka parkā vakaros bija satopami dažādi nodzērušies tipāži treniņtērpos, kas mēdza vai nu uzmākties ar piedāvājumiem iepazīties, vai arī rupji lamāties saukājot mūs ar Annu par melnajām kucēm, sātanistēm u.c.
Mežs sākās turpat pāri ceļam. Tas bija pavisam neliels lapu koku mežs, gluži vai birztala pilsētas ielokā. Tuvējo ēku elektriskā gaisma ārkārtīgi asi izgaismoja kailos koku zarus un pamatu zem kājām. Tumsas tā pa īstam nemaz nebija. Tālumā izgaismojās dažādie ēku apveidi - būtībā šis mežs atradās pilsētas ielenkumā. Kā jau mēdzām jokot – suņu kakināmais mežs.
Kapsēta bija sen aizmirsta un ieaugusi zālē un sūnās. Zemes virsma kustoties bija sašķobījusi un pārbīdījusi lielāko daļu kapakmeņu, savukārt par metālkalumiem centīgi bija parūpējušies vietējie dzērāji. Mani gan izbrīna doma par to, kā īsti metāllūžņos var nodot krustu.
„Nu ko – ejam ciemos pie Johana?” Anna nosmējās, kad tuvojamies kapličai, kas, kā jau senāk bijām izpētījušas, piederēja kādam kungam vārdā Johans, kā arī vairākām citām personām, kuru vārdus īsti nespējām salasīt. Dīvainā kārtā akmens plāksne, uz kuras bija sarakstīti visi šīs būves iemītnieku vārdi, bija pamatīgi apskādēta – kāds bija sajutis vajadzību to padauzīt ar, kā man šķiet, kāju, un plāksne izrādījās samērā vārīga un sadrupa.
Apsēdāmies uz kapličas kāpnītēm un Anna aizsmēķēja. Pēc ilga klusuma brīža, kura laikā mans skatiens aizklīda vērot gaismas rotaļas spocīgajos kokos, Anna nokrekšķinājās un iesmējās,” Kā tad jums īsti gāja?” viņa vaicāja, izpūzdama dūmu riņķus gandrīz man sejā. „Nu, es viņam patīku,” samulsusi izdvesu un dziļi ievilku elpu gaidīdama Annas ziņkārības uzplūdus. „Prieks par tevi,” viņa neviltoti teica, pilnībā sagraudama manu narcistisko vēlmi izpelnīties viņas iztaujāšanu. „Eu nu beidz, es jau redzu, ka tev dikti gribas man izstāstīt visu sīkumos!” viņa smējās. Sajutos patiešām neērti. „Nu - viņš mani noskūpstīja. Vispār es sākumā viņu... Nezinu, vai tagad varu uzskatīt, ka esam kopā vai kā tamlīdzīgi.” Runāju arvien klusāk, līdz apklusu pavisam. „Tev viņš laikam ļoti patīk – teikusi īpaši neesi, bet to var manīt. Lai izdodas.” viņa atbildēja un viņas zobi spocīgi atspīdēja tumsā. Man pārskrēja trīsas un es pēc brīža sapratu, kādēļ – Anna bija ielikusi kontaktlēcas, kas tumsā atspīdēja kā koši zaļas kaķa acis ar pavisam šauru zīlīti. „Tu speciāli šovakar ieliki tās kaķa kontaktlēcas, lai mani biedētu, vai ne?” – „Tik traki izskatās?” Anna izbrīnīta vaicāja. „Tu izskaties pēc aptrakušas vilkates...” smejoties viņai atbildēju, taču tad pārdomāju, „Nē, drīzāk pēc klauna no Theatres des Vampires.”
Viņa iegaudojās kā vilks un jokojot tēloja, ka grasās man lēkt virsū un mani saskrāpēt. Man šķita, ka nosmakšu smejoties. Bail iedomāties, ko gan padomāja tie, kas sadzirdēja no vācu kapiem atskanam rūkšanu, gaudošanu un smieklus.
Pēc kādam brīža mums sāka salt un izlēmām doties mājup. Anna ataicināja mani pie sevis uz tēju. Parasti gan ar „tēju” tika apzīmēts plašs loks darbību, kas sevī ietvēra filmu skatīšanos, mūzikas klausīšanos, klačošanu, interneta bakstīšanu (tobrīd man vēl nebija ne sava datora, ne interneta pieslēguma) un pat drēbju šūšanu.
Pirms došanās uz Annas dzīvokli ierosināju viņai ieiet tuvējā veikalā, lai iegādātos pāris grēcīgi gardas šokolādes vai ko citu tikpat neveselīgu.
Pie veikala, kā jau paredzams, uzturējās vairāki tipāži treniņbiksēs. Par laimi, tie bija kopš bērnu dārza laikiem pazīstamie kaimiņu puikas, nevis kārtējie blakus māju krievi. Būtiskā atšķirība starp viņiem un šiem minētajiem puikām bija tāda, ka viņi vienīgi ar mums sasveicinājās un turpināja sūkt savus aliņus, nevis izturējās kaut kādā veidā rupji vai kaitinoši.
Paņēmām pāris Laimas šokolādes tāfelītes – vienu rūgto, vienu baltu – un nostājāmies rindā pie kases. Mums priekšā stāvēja caurcaurēm pelēks onkulītis, kas oda pēc alkohola – pelēks tādēļ, ka sākot ar viņa matiem līdz pat viņa ādai un apvazātajam mētelim viss bija dažādu toņu pelēkais. Paguvu ievērot, ka viņš iegādājas pudeli Ķenča, rupjmaizes ķieģelīti un kārbiņu ar šprotēm eļļā. Katram savi kārumi.
Šovakar strādāja mana iemīļotā pārdevēja Aina. Viņa bija manas mammas paziņa, ļoti sirsnīga un patīkama sieviete. Pārmijām pāris vārdus un apsolījos viņai, ka nodošu mammai sveicienus.
Pēc tam, kad biju labu laiku nogaidījusi, kamēr Anna izsmēķē savu cigareti, viņa sapūta sev uz drēbēm dezodorantu un devāmies iekšā viņas kāpņu telpā, kas oda pēc urīna, jo tās koda atslēga labu laiku bija saplēsta. Šķiet, ka nav briesmīgāka lopa par alkohola reibumā esošu urlu. Kamēr Anna meklēja somā durvju atslēgu, pētīju juceklīgos uzrakstus uz sienas pie viņas durvīm – to starpā bija arī lamu vārdu virknes un draudi. Lai cik tas šķistu dīvaini, dažiem personāžiem naidam pietika vien ar to, ka Anna nēsā matus neparastā frizūrā un valkā citādākas drēbes kā vairums tuvējo māju meiteņu.
Aiz durvīm mūs sagaidīja Pūķis – milzīgs, resns, balts persiešu kaķis, kas Annai un viņas vecākiem nez kāpēc atgādināja Falkoru no filmas Bezgalīgais stāsts. Mani gan tas nebeidza uzjautrināt, jo līdzīgi kā vairums cilvēku uzskatīju, ka baltais Bastiana pūķis vairāk atgādina milzīgi, baltu kokerspanielu.
Pūķis sajūsmināts trinās man gar kājām acīmredzot cenšoties uz tām atstāt pēc iespējas vairāk savu balto spalvu. Kad apsēdos uz soliņa novilkt apavus, tas ielēca man klēpī un uzsāka mani pluinīt ar nagiem skaļi murrādams. Anna čības skaļi smiedamās un jokodama, ka kļūs vēl greizsirdīga uz mani iedeva man ciemiņiem paredzētās plānās, zaļi rūtainās istabas čības, pati uzvilkdama čības, kas izskatījās kā milzīgi, pūkaini rozā zaķi. Kad saliecos uzvilkt čības, kaķis izlēca man no klēpja un pēc īsa mirkļa uzlēca man mugurā. Tas gan izrādījās samērā sāpīgi, tādēļ ar pamatīgu kliedzienu iztaisnojos. Kaķis savukārt šīs manas kustības dēļ piezemējās uz grīdas un pagalam dusmīgi blenza man sejā.
„Tēju, kafiju?” Anna kā ierasts jautāja. Nobalsoju par tēju. Annas mammas jaunākā māsa, kas pēdējos piecus vai sešus gadus dzīvoja Lielbritānijā, mēdza braucot ciemos vest ciemakukulī vienkārši debešķīgu tēju.
Iekārtojos pie virtuves galda, kamēr Anna vilka no plauktiem krūzes, tējas paciņas un tējas sietiņus, kas atgādināja dīvainas metāla stiepļu eglīšu mantiņas ar ķēdīti galā.
Atšķirībā no mūsu sudrabainā ledusskapja, uz kura neatradās pilnīgi nekas, Annas ledusskapja durvis klāja daudz dažādu magnētiņu. Tur bija atrodams vesels zooloģiskais dārzs visdažādāko zvēriņu. Pētīju mazītiņos lāčus, lauvas uz ziloņus, vienlaikus pasīvi klausoties Annas stāstījumā par to, kā viņa sagribēja Ūsiņa joku dēļ nokrāsot savu Pūķi zaļu.
Man par laimi viņa bija tik ļoti aizrāvusies ar savu stāstījumu, ka īpaši nepamanīja, ka esmu aizsapņojusies hipnotizējot viņas ledusskapja magnētiņus. Pārāk ilgi skatījusies uz lauviņu iedomājos par Mefisto un iegrimu sevī vēl dziļāk. Mulsinoši laba sajūta. Mani atmodināja vienīgi elektriskās tējkannas spalgais klikšķis.
„Tā, kuru vēlēties?” Anna jautāja man pamīšus piegrūzdama pie deguna te vienu, te otru tējas paciņu. Bija jāizvēlas starp Earl Grey un zaļo jasmīnu tēju, tā kā bez liekas domāšanas ļāvos savai nepatikai pret zaļo tēju kā tādu un izvēlējos Earl Grey, kas smaržoja pēc rūgteniem sveķiem un priežu mizām. Zināju, ka tā garšos debešķīgi – reti kura tēja man garšoja tik ļoti kā šī.
Mazliet trīcošām rokām nesu savu tasīti uz Annas istabu. Anna devās pa priekšu un atvēra durvis ar durvis ar kāju – ne tā, kā varētu iedomāties, bet gan izvelkot no čības baso kāju un ar to nospiežot durvju kliņķi. Viņa šo triku bija tik veiksmīgi iepraktizējusi, ka mēdza tā darīt arī aizverot durvis.
Viņas istaba ārkārtīgi atšķīrās no manējās. Vispirms jau viņas istabā bija daudz modernākas mēbeles – ārkārtīgi ērts, ar baltu, samtam līdzīgu audumu pārvilkts salokāmais dīvāns, datora galds ar krēslu, spoguļgaldiņš un sienas skapis ar bīdāmajām durvīm, kas klāja visu kreiso sienu un pildīja gan drēbju skapja, gan grāmatu plaukta funkciju. Gaišo lamināta grīdu klāja plūksnains krēmkrāsas paklājs, savukārt logu, kas vienlaikus bija arī izeja uz balkona, aizsedza balti poliestera aizkari ar rakstu, kas atgādināja milzīgas leduspuķes, savukārt starp dīvāngultu un logu atradās paprāva palma. Telpa izskatījās tā, it kā tajā dzīvotu čerdesmitgadniece, taču zināju, ka Annas māte gluži vienkārši viņai neļāva bojām sudrabaini baltās vinila tapetes kaut ko uz tām līmējot vai karinot pie tām. Rezultātā vienīgās dzīvības pazīmes šajā telpā bija grāmatu plauktā esošās lietiņas – šādi tādi nieciņi un fotogrāfijas, kā arī neizbēgamais bardaks uz spoguļgaldiņa.
Kā ierasts noliku krūzi uz grīdas un apsēdos uz paklāja sakrustotām kājām. Anna piegāja pie sava drauga ar mirdzošo ekrānu un pakustināja peli viņu atmodinot no miega. Skatījāmies videoklipus no Youtube un pļāpājām dzerot tēju un knibinoties ap abām šokolādes tāfelītēm.
Piepeši salecos, jo mans telefons aizsāka negantu brēkšanu. Kad nospiedu attiecīgo taustiņu lai pieņemtu zvanu, izdzirdēju mammas balsi. Viņa izklausījās mazliet aizkaitināta, taču man izdevās izlūgties no viņas vēl vienu stundiņu ciemošanās pie Annas. Es gan nojautu, ka šim telefona zvanam sekos zvans Annas mammai lai pārliecinātos, vai es patiešām esmu pie viņas.
Pēc ilgas un samērā tukšas runāšanas beidzot devos mājās. Tik vien kā iziet pa vienām durvīm, pāriet pāri ielai, censties uzmanīties, lai kāds nenoskatās durvju kodu, un visbeidzot uzkāpjot pāris stāvus atslēgt dzīvokli.
Klusiņām ienācu priekšnamā, taču sapratu, ka tas ir pilnīgi lieki, jo mamma vēl neguļ. Sasveicinājos ar viņu un atstāstīju viņai, kur mēs ar Annu bijām un ko darījām. Nācās samelot par kapsētu, taču tie ir vienīgi mazi elementi viņas sirdsmiera labad.
Noģērbos, saklāju gultu un devos gulēt. Pēc ierakšanās segā attapos, ka neesmu notīrījusi seju un izmazgājusi zobus, tādēļ aizsteberēju uz vannas istabu paveikt šīs abas darbības. Tādā pat pusmiega stāvoklī atgriezos guļamistabā un aizmigu. Dīvainā kārtā šoreiz miegs bija ļoti dziļš un neatceros, ka būtu sapņojusi.