6. Nodaļa, kurā viss top ļoti mulsinoši

Devāmies prom pēc vēl vienas grupas uzstāšanās. Tā kā šī grupa bija vien vārga Manowar kopija, nevienam no mums abiem noturēšanās līdz gaidāmajiem grind core rukšķētājiem nešķita nekas pūļu vērts un izlēmām notvert dežūrējošo tramvaju un doties gulēt, kas mums ārkārtīgi labi izdevās. Sirsnīgi atvadījāmies no Rūda, jeb precīzāk, Mefisto sirsnīgi atvadījās no sava jauniegūtā drauga Rūda. Pēc dažu minūšu gājiena nonācām pieturā, precīzi notrāpot brīdi, kad tajā piestāja dežūrējošais tramvajs. Lai arī ar to bija iespējams nokļūt vienīgi līdz centram, tā bija ārkārtīga veiksme.
Aizbraucām līdz centram un Mefisto paziņoja, ka nepieciešams vēl kādu gabaliņu noiet kājām. Lieki cerēt, ka kāds tramvajs varētu šajā nakts stundā varētu kādu aizvest vēl kur citur izņemot centru. Aukstums nepatīkami urbās caur katru ķermeņa šūnu. Saberzēju plaukstas un uzpūtu tām siltu dvašu nožēlodama, ka nebiju paņēmusi līdz cimdus. Sabāzu rokas kabatās, nevilšus sakumpu plecos un pēc mirkļa atjēdzos, ka neesmu viena, tādēļ no jauna iztaisnojos. It kā tam būtu nozīme – šķita, ka viņš vairāk uzmanības pievērš savas cigaretes oglītei, nevis man.
Devāmies caur Vecrīgu, kur sastapām dažus pagalam nomaldījušos britu tūristus, kas trokšņainā bariņā devās nenosakāmā virzienā, un šķērsojām Akmens tiltu. Ūdens zem tilta atvizēja melns kā piķis. Šķita, ka nolecot no tilta cilvēks nevis grimtu, bet nolaistos uz mīksta, tumša pēļa, tomēr nevēlējos izmēģināt, vai šajā dīvainajā naktī šī mana ilūzija atbilda patiesībai.
Mūsu ceļš veda gar Uzvaras pieminekli, Arkādija parku un Āgenskalna tirgu. Helēnas stikla kalna vēl nebija. Satiksmes uz ielām vairs nebija. Bija vēss un pamatīgi nopūlējos turēt līdz Mefisto straujajiem soļiem. Nekad neaizmirsīšu kā tumsā šalkoja viņa soļi, šķita, ka viņa apvazātais ādas mētelis pārtapis par melniem sikspārņa spārniem, kas skrapstēja berzējoties gar viņa augumu un dīvaini atspīdēja zilganajā mēness un ielas laternu gaismā.
Devāmies gar šķībām koka mājelēm un apzīmētām vārtrūmēm, kas nepārprotami oda pēc urīna. Nevilšus paraudzījos uz savām nosalušajām rokām, kas spocīgajā gaismā izskatījās zilganas. Vienlaikus nācās pielikt soli, lai neatpaliktu no Mefisto straujās gaitas.
Klusējot pagājām garām bezgaumīgi izrotātam grāmatu veikalam un nogriezāmies blakus ieliņā. Visbeidzot mēs iegriezāmies kādā vārtrūmē, devāmies pie kādām brūni krāsotām metāla durvīm, kurās Mefisto ievadīja kodu, un devāmies augšup pa apbružātām, brūni krāsotām koka kāpnēm. Sienas bija krāsotas pretīgi zilā tonī un vietām no tām bija nolobījusies krāsa. Uzkāpām trešajā stāvā, kur Mefisto atslēdza kādas durvis, aiz kurām pēc gaismas ieslēgšanas atklājās mazmazītiņš priekšnams ar divām balti krāsotām durvīm un mēteļu pakaramo virkni. Aizvēris durvis Mefisto novilka mēteli un piedāvāja man sasildīties ar tēju. Noģērbos un noāvu šņorzābakus, uzvilkdama viņa piedāvātās istabas čības.
Mefisto neieslēdzis gaismu atvēra dzīvojamās istabas durvis un nolika uz tās grīdas blakus dīvānam savu somu un es sekoju viņa piemēram, steigšus nopētīdama krēslaino telpu, ko izgaismoja blāvā, zilganā gaisma, kas no ielas plūda caur abu lielo logu vertikālajām auduma žalūzijām. Istabā neskaitot minēto dīvānu atradās stāvlampa, ar grāmatām nokrauts drēbju skapis, neliels kafijas galdiņš, klubkrēsls un stereo sistēma, kas bija izvietota uz grīdas un kurai blakus atradās paliela kompaktdisku čupa un istabas palma. Istabas grīdu klāja tīģera svītrojuma raksta paklājs un tās sienas šķita krāsotas kādā neitrāli bēšā tonī. Mefisto neieslēdzis gaismu izvilka no stūra elektrisko sildītāju, ko nebiju ievērojusi, un iedarbināja to, klusiņām piebilzdams "gan jau mēs šonakt nenosalsim".
Aiz otrām priekšnama durvīm atklājās mazmazītiņa virtuvīte, kuras sienas klāja rūtainas tapetes un kurā papildus aprūsējušai izlietnei atradās gāzes plīts ar ierasto kliedzoši sarkano gāzes balonu, kā arī divi krēsli, galds, mazmazītiņš ledusskapis un balti krāsots virtuves skapis, kurā laikam bija satilpināts viss sākot ar pārtikas produktiem un beidzot ar traukiem.
Atklāju, ka manis apbrīnotais kritušais eņģelis prot pagatavot brīnišķīgu melno tēju. Vēroju viņu sēdēdama pie aizvēsturiska, masīva virtuves galda, ko klāja rūtaina vaskadrāna. Ideāli pārzinādams šīs man svešās virtuves uzbūvi viņš īsā laikā ar elektriskās ūdens vārāmās kannas palīdzību uzbūra divas lielas krūzes melnās tējas, ko uzlaboja ar krietnu devu Rīgas Melnā balzāma un šķēlīti citrona. Viņš pārliecinātām un ietrenētām kustībām izplaucēja trauciņu tējas stiprumam, sabēra tajā tēju, atšķaidījis radīto koncentrātu ar nepieciešamo daudzumu ūdens un papildināja to ar manis jau minētajām īpašajām sastāvdaļām. Kad apstiprinoši atbildēju uz jautājumu vai gribu ēst, viņš pagatavoja pāris karstmaizes ar sieru.
Pļāpājām par šā vakara notikumiem, maziem malciņiem dzerdami karsto, ar alkoholu papildināto tēju. Piepeši attapos, ka tā īsti nebija kur aizbēgt no viņa caururbjošā skatiena. Kaut zināju, ka viņš šo vakaru izbaudīja gluži tāpat kā es, tuvums šķita neizturams, jo apzinājos, ka viņa tuvums man nozīmē ko citu kā viņam mana klātbūtne.
Kamēr nervozi skrapstināju viņa pagatavoto karstmaizi, viņš atvēra virtuves logu un apsēdies uz palodzes aizsmēķēja cigareti. Tumsa aiz viņa vizuļoja. Viņš ievilka dūmu un izpūtis virkni koncentrisku dūmu riņķu paraudzījās uz mani un pasmaidīja likdams man notrīsēt. Varbūt arī pie tā bija vainojams aukstums. „Zini, tas ir dīvaini – tu esi vienīgā man zināmā melnā meitene, kas nesmēķē. Tiešām nekad neesi mēģinājusi?” Viņš mazliet provokatīvi vaicāja. Noraidoši pakratīju galvu un viņš atkal pasmaidīja tajā dīvainajā manierē un pievēra acis ievilkdams nākamo dūmu.
Viņš ar vieglu galvas mājienu pasauca mani pie sevis un, pirms attapos, biju nosēdusies uz palodzes blakus viņam un saņēmu rokā viņa pus izsmēķēto cigareti. Viegli trīcēju, tādēļ viņš aplika man ap pleciem savu kreiso roku. Viņš ar otru palīdzēja man pieturēt cigareti, kuru lēnām tuvināju savām lūpām. "Tagad vienu par mammu, vienu par tēti ...," viņš smaidot mani iedrošināja, kamēr ievilku un izpūtu pirmos divus dūmus „Un vienu par mīļo skolotāju Jūrkalni!” Sāku smieties, aizrijos ar dūmiem un histēriski klepoju. „Nu labi, par Jūrkalni labāk nevajag!” viņš šķelmīgi piebilda un izvilcis pēdējos pāris dūmus izmeta degošo cigareti pa logu un aizvēra to. Sarkanā oglīte pazuda kaut tur nakts tumsā.
Izdzēruši un izmazgājuši savas tējas tases devāmies uz blakus istabu. Mefisto atvāza dīvānu un uzklāja mums abiem guļvietu izmantojot Beātes atstāto tīro veļu, savukārt es paņēmu no savas somas zobu birsti, losjonu un citus niekus un devos uz virtuvi, lai iztīrītu zobus, noņemtu kosmētiku un noskalotu seju. Kad, atgriezos, viņš mirkli pazuda virtuvē, lai tiktu galā ar saviem zobiem. Tikmēr noģērbos, novietoju savas drēbes uz klubkrēsla atzveltnes un nomainīju savas šā vakara drēbes pret pidžamas biksēm un milzīgu, pabalējuši Iron Maiden fanu kreklu. Palīdu zem vienas no abām segām un saritinājos pie sienas.
Mefisto atgriezās, aizvēra durvis un pabīdīja sildītāju mazliet tuvāk gultai. Viņš ieslēdza stereo iekārtu un telpu piepildīja klusināta mūzika. Īsti nespēju izšķirt, kas skan. Viņš novilka savas bikses un zeķes, novietodams tās uz klubkrēsla blakus manām drēbēm, un palīda zem segas tērpies tajā pat kreklā, ko bija valkājis šovakar. Viņš ieritinājās zem segas, pastiepa roku, lai noregulētu sildītāju, un nepagriezies pret mani nočukstēja „arlabunakti”.
Aizvēru acis un no jauna tās atvēru raudzīdamās telpā, ko piepildīja vienīgi zilganais ielas apgaismojums. Mefisto šķita tik tālu, it kā atrastos uz kādas citas planētas, kaut arī atradās gultā tepat blakus man. Bet lieki sevi maldināt cenšoties iestāstīt, ka bijām kas vairāk kā divi čomi, kam pagadījies sagulēt vienā migā.
Pagriezos uz muguras un raudzījos griestos ļaujoties asaru straumītei, kas plūda pa vaigiem pilnīgi bez skaņas. Īsti nezinu, cik ilgi šādi griestos vēroju atblāzmas no garāmbraucošo mašīnu lukturiem, kas lēnām pārvilka griestus ar švīkām, kas pazuda tik pat strauji kā parādījās. Šķiet, ka kādu brīdi mūzikas šalcošās skaņas pat bija mani ieaijājušas miegā. Ievilku dziļi elpu un mēģināju nomierināties.
Pagriezos un sajutu sev blakus Mefisto sakustamies. Viņš pagriezās uz sānā un pavērsa seju pret mani. Šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis - vēroju viņa aizmigušo seju, pār kuru krita mežonīgās medus krāsas cirtas, kas lika viņam izskatīties kā kritušas eņģelim. Mirkli svārstījusies nolēmu atļaut sev viszemiskāko un smieklīgāko no zādzībām – pietuvinājos viņa lūpām un uzspiedu tām pavisam vieglu skūpstu, cerēdama viņu neuzmodināt.
Pretēji iecerētajam tomēr biju viņu uzmodinājusi un tumsā uz mani raudzījās divas tumšas, pārsteigtas acis, no kurām nekādi nespēju izbēgt. Mirkli šķita, ka viņš man pārmetīs, aizrādīs gulēt uz grīdas, būs dusmīgs, taču viņš smaidīja, likdams man justies vēl neērtāk. Mani pārsteidza tas, ka viņš tā vietā noglāstīja man vaigu un pievilka mani sev tuvāk. Mirklis un atkal saskāros ar viņa siltajām lūpām, taču šoreiz skūpsts bija mežonīgs, viņa roka iekrampējās manā pakausī un es apreibu no asiņu dunēšanas savā galvā. Glāstīju viņa cirtas līdz sajutu mutē asins garšu, taču nespēju saprast, kā asinis tās ir. Kāds no mums gluži nemanāmi tika sakosts.
Kamēr viena viņa roka mani cieši turēja, otra ceļoja lejup pa manu sānu paātrinādama manu sirdsdarbību līdz tā visbeidzot sasniedza krekla malu un pieskārās manai ādai. Atstūmu viņu no sevis un grasījos novilkt savu kreklu pāri galvai, taču Mefisto šajā brīdī apsēdās sakrustojis kājas un raudzījās manī gluži izbrīnīts. "Kur tu skrien, sieviete?" viņš gluži bez skaņas izdvesa valdīdams smieklus. Un pēkšņi man kļuva karsti un jutos pateicīga tumsai, ka Mefisto nespēja saskatīt manas sejas biešu rozā toni. Gluži bērnišķīgi pārvilku sev pāri galvai segu panākdama, ka viņš atkal klusiņām iespurdzās.
Un kamēr tumsā zem segas mocījos ap savu kaunu, viņš gluži neticami novilka no manis segu un apkampa mani ar abām rokām, uzspiezdams manam kaklam savas siltās lūpas un smejoties čukstēdams, lai nesatraucos.
Pagriezos pret viņu un ierakos viņam azotē, pārlaizdama ar mēli sakostajai apakšlūpai, kas garšoja pēc sāļām un mazliet sarecējušām asinīm. Viņa roka apvijās man ap plecu. „Čuči!” viņš klusiņām čukstēja. Aizvēru acis un elpoju arvien mierīgāk, līdz visbeidzot spēju dzirdēt vairs vienīgi viņa sirdspukstus un sajutos milzīga siltuma ietverta.